CV-Online Latvia blogs

Tā nu sanācis, ka jau kādu laiku nākas aplūkot dažādus portālus un vortālus, kuros tiek publicētas aktuālās vakances. Jāsaka gan, ka diezgan ātri beidzu izskatīt sludinājumu portālus, kuros ne vien darbu meklē un piedāvā, bet iespējams iegādāties un pārdot palietotas zeķes, automašīnas, nedaudz izgulētus matračus…. Laikam jau pārāk bija apnikusi to sludinājumu lasīšana, kuros tiek piedāvāts: „pelni 100 latus dienā!!!”, „garantēta laba alga, pārdodot super-mega-ultra jaunās higiēnas preces/kosmētiku” u.tml.

Kādā dienā ar senu draugu, pārrunājot nedienas darba meklēšanas jomā, viņa atmiņā nāca, kādā no manas puses „izsvītrotā” portālā, redzēts sludinājums. Tā kā viņam, redzot šo sludinājumu, tas absolūti nešķita aktuāls, tad arī sekoja attiecīgs sludinājuma satura izklāsts:

-    portāla nosaukums: precīzi;
-    uzņēmuma nosaukums: aptuvens burtu savirknējums;
-    uzņēmuma darbības joma: hmmmm, domu sapratu;
-    ieņemamais amats/vakance: „tas ko tu pēdējos gadus darīji”;
-    CV iesniegšanas termiņš: „laikam šīs nedēļas laikā”(saruna notika piektdienas pēcpusdienā).

Atlika vien trīs reiz dziļi ieelpot un meklēt stāstīto. Pēc nelielas smadzeņu atmiņas centru sasprindzināšanas, nāca apgaismība par uzņēmuma nosaukumu un detalizētāku tā darbības jomas aprakstu. Nākošais uzdevums – atrast sludinājumu! Sludinājumu portālu izskatīju tā un šitā, no augšas un apakšas, no sludinājumiem sadaļā „mārketings” (atbilstošā joma) līdz „autovadītājs” – nekā. Ko darīt? Ļoti jau gribējās tur strādāt un amats arī varētu būt kā „kulaks uz acs”. Īpaši daudz jau variantu nav – jāzvana uz potenciālo darbavietu (17:30, piektdienas vakars). Hmmm, un ko lai jautā: „Jūs it kā meklējat (varbūt arī meklējāt), kādu, kurš kaut ko darīs mārketingā, kaut ko sabiedriskajās attiecībās.”? Njāā, šādi var atstāt īsta profesionāļa iespaidu…. Piektdiena, 17:30, laikam jau citu iespēju nav. Zvanu. Telefona klausule kaut kur tajā pusē arī tiek pacelta: „Jā, sludinājums bija ievietots (ahhh, pat tiek pateikts vakances nosaukums!). Īsti gan nezinu vai tā vēl aktuāla, bet tā kā pagaidām kandidāti uz pārrunām nav redzēti – sūtiet CV.”

Aizsūtīju. Nedēļas nogale tiek pavadīta zīlējot būs vai nebūs, ja būs tad kā…. Uztraukums diezgan liels, jo līdz šim īpaši daudz darba intervijas nav bijušas, visas darba vietas kaut kādā veidā pašas mani uzmeklējušas.

Jau pirmdien saņemu zvanu: „Rīt nāciet uz pārrunām.” Aizgāju. Sagaidīja cilvēks, uz kura vietu pretendēju. Izpaliek tradicionālie jautājumi par to „kādēļ maini darbu?”, „kādas labākās/sliktākās īpašības?”, „kādu algu vēlies?”, tā vietā īsi, bet sirsnīgi parunājam par šo darbu (trīs gadus esmu nostrādājusi atbilstošā amatā, ar tādiem pat darba pienākumiem). Sarunas beigās tiek palūgts līdz nākošās darba dienas 12:00 sagatavot mājas darbu – mediju plānu + preses relīzi. Tiek arī piebilsts, ka nevajag uztraukties, jo neesot iemesla, kādēļ es šo darbu varētu nedabūt.

Skriešus dodos mājās, lai uzsistu sev uz pleca, sakopotu visus savus talantus un spējas, lai taču redz „es, es esmu tieši tas cilvēks, kurš jāpieņem”. Pāris stundās viss izdarīts (tai skaitā – reizes desmit pārlasīt visu uzrakstīto, lai tik neiezogas kāda kļūda).

Nākošās dienas saaugu kopā ar savu mobilo tālruni, lai tik visu nepalaižu garām, neatbildot uz gaidīto zvanu. Sagaidīju, jādodas uz pārrunām ar uzņēmuma direktoru. Tiek izskatīts viss internets, lai uzzinātu kā tad direktoru sauc, ko dara, kā izskatās…. Neliela apjausma par nākošo pārrunu vadītāju arī izveidojas. Laikam tomēr nevajadzēja, nez kādēļ rodas sajūta „būs grūti”.

Ar mazu nervozitātes piedevu pienāk arī piektdienas pēcpusdiena, izšķirošais raunds, kas izskatījās aptuveni šādi:

-    „Kādi šī brīža darba pienākumi?” – nevar jau atbildēt, viss, kas vien var būt saistīts ar mārketinga un sabiedrisko attiecību aktivitātēm, plus vēl nedaudz, kas ar to nu nekādi nav saistīts. Cenšos visu izklāstīt cik vien īsi un kodolīgi iespējams (redzams, ka pārrunu veicēju gaida darba kalns, kura likvidēšanai pietrūkst pāris stundu) un, cik vien iespējams, parādot to, ka „ir pieredze visā, ko vien liksiet darīt”.
-    „Kādēļ domā mainīt darbu?” – cik vien varu stāstu tā, lai neko sliktu nepateiktu par esošo darba devēju un sevi neparādītu kā cilvēku, kuram „apnika; par maz maksā, par daudz jāstrādā”. Nevaru jau teikt kā ir – loģiskais prāts iesniedzis ziņojumu, ka kuru katru mēnesi algas dienu varu nesagaidīt, jo uzņēmuma „finansi pajut ramansi”* un, lai kā viņi patiktu man un es viņiem, kompromisu neatrast.
-    „Mājās sagatavoji mediju plānu, pasaki šī mediju plāna izmaksas.” Opā, mediju plāns jau sanāca grandiozs, jo ierobežojumu nebija nekādu. Laipni palūdzu, lai iedod man manu gara darbu un, skatoties garum garajās tabulās, katram medijam iztēlē pretī zīmēju ciparu. Labi, ka trīs gadus, mediju plānus veidojot, to cenas plus mīnus saglabājušās ne vien datora failos, bet arī smadzeņu rievās.Un kurš man lika sagatavot četrus mediju plānus, apsverot visdažādākās mērķauditorijas un finanšu iespējas?! Cik vien ātri iespējams nosaucu ciparus, cerot, ka mans galvas kalkulators, veicot saskaitīšanu un reizināšanu, nav pielicis vai izdzēsis kādu nulli.
-    Nākošais – „Plānots šāds (seko nosaukums) pasākums, sagatavo mediju plānu, kurā ir tikai pieci mediji un mārketinga budžets tik un tik lati”. Laikam uz pieres grib parādīties sviedru lāses, protams, gadiem strādājot mārketinga sfērā, pierasts, ka ir ļoti daudz lietas, kas jāizdara ne vien ātri, bet arī „vakar”, bet mediju plāns minūtes laikā! Laikam balss sāk trīcēt, bet šķiet, ka ar uzdevumu tieku galā, katrā ziņā intervētāja sejā neredz nekādas pazīmes, ka esmu izklāstījusi kaut ko absolūti stulbu.
-    Trešais uzdevums – „Izdomā mārketinga plānu pasākumam, mārketinga budžeta nav.”. Fūūū, tas jau vieglāk, jebkurā projektā jau jādomā, ko varētu izdarīt „paldies un lūdzu” ceļā.
-    Pēdējais jautājums – „Nosauc trīs lietas kādēļ tevi pieņemt darbā un trīs kādēļ nepieņemt.”. Pauze. „Saki godīgi, tik un tā caur saviem kanāliem visu uzzināšu.”. Pēc piebildes sviedru lāses uz pieres laikam izlauzušās brīvībā. Lai cik daudz savā prātā arī nācies iestudēt šīs „trīs + trīs” īpašības, tomēr grūti sev skaļi sist pa plecu un, kur nu vēl, stāstīt par to, kādēļ no manis labāk turēties pa gabalu. Tagad vēl smadzenes gaismas ātrumā cenšas saprast, kā varētu saukt, viņa pieminētos, „savus kanālus” un kāda varētu būt to sniegtā informācija. Saprotot, ka to man sekunžu laikā neizdarīt, atbildu, jautājumu sev pārfrāzējot „Kādēļ, mani radi, draugi, paziņas, mani pieņemtu darbā un kādēļ nē.”. Vērojot pretējās puses reakciju, šķiet, ka atbilde tiek pieņemta.

Vēl seko pāris jautājumi „kādu algu vēlies”, „kad var sākt strādāt” – klasika, ar kuru saskaras jebkurš darba meklētājs darba interviju laikā.

Intervija beidzas, paspiežam viens otram roku. Viņš dodas tālāk savos darbos, es – gaidīt pirmdienu un viņa atbildi.

Pirmdienas vēlā pēcpusdienā saņēmu e-pasta vēstuli „Paldies, bet….”. Kādēļ „bet” laikam jau neuzzināšu nekad. Katrā ziņā – lai viņiem veicas, bet sevi mierinu ar domu „sirds dziļumos viņu tomēr nedaudz nožēlo, ka neizvēlējās mani.”

* finanses dzied romances

Filed under: Darba meklēšana Tagged: | Darba meklēšana,spilgtākais notikums