CV-Online Latvia blogs

Piedāvāju izlasīt mūsu bloga lasītājas Rebekas pārdomas par rakstu „CV nosūtīti, atbilde – klusums”, kas iespējams raisīs pārdomas vēl citiem bloga lasītājiem:

Lasot, jūsu blogā rakstu „CV nosūtīti, atbilde – klusums”, jau noklusēju to ko domāju, bet izlasot turpinājumu šim rakstam, tomēr gribu izteikties. Varbūt, ne tikai par šo rakstu, bet par situāciju vispār. Arī es esmu bezdarbniece. Un arī man nav sveša šī situācija, kad nosūtu savu CV, bet atpakaļ tā arī neko nesagaidu. Tikai daži uzņēmumi, ja nemaldos 2, bija uzstādījuši Auto-replay, kad CV ir saņemts. Domāju, ka tas jau ir daudz.

Citos gadījumos, pat nav saprotams, vai mans CV ir nonācis līdz adresātam, jo iespējamas, kādas tehniskas dabas problēmas to nav nogādājušas līdz adresātam. Un tikai daži uzņēmumi atraksta,  „paldies, ka piedalījāties….., bet…”.

Apskatītās tēmas ir ļoti aktuālas, tikai man nepārtraukti rodas sajūta (ne tikai šajā blogā, bet vispār), ka vienmēr, tie kas ir jāmāca ir tie darba meklētāji, bet tai pašā brīdī, par darba devēju izglītošanu neviens neliekas ne zinis. Manuprāt, tā ir aktuāla problēma! Labi, tagad ir saprotams, ka uz vienu darba vietu piesakās vairāki simti cilvēku un katram atbildēt ar izjustu un skaistu tekstu nav iespējams. Un to arī nevajag, to neviens neprasa. Tur pat, jūsu blogā, bija raksts par „paldies” vēstuli. Ka darba meklētājam būtu vēlams tādu nosūtīt potenciālajam darba devējam pēc intervijas. Bet atkal, „paldies” vēstule no darba devēja nav sagaidām, pat pēc gada. Ar domu, no darba meklētājiem tiek prasīts augstā līmenī sagatavots CV un motivācijas vēstule, sagatavošanās intervijas jautājumiem, ierašanās laikā u.t.t. un t.j.p. Turpretī, elementāra pieklājība no darba devēja puses netiek prasīta. Un šis jautājums netiek apskatīts un nosodīts.

Tikai tāda koķetēšana – nu jā darba devēji tā dara, bet ko nu mēs viņiem teiksim. Jautājums kāpēc? Tāpēc, ka tagad  var atrast labus darbiniekus, jo tie mētājas uz ielas? Un pārējos, pretendentus, kuri kaut kādu iemeslu dēļ neatbilst kandidatūrai var vienkārši ignorēt? Tas ir krīzes laikā, bet krīzes paies un kas tad notiks? Tad atkal darba devēji sūdzēsies, ka redz darbinieki tādi un šitādi, iet projām no uzņēmuma, nekādas pateicības, ne lojalitātes. Tautas paruna saka: „Kā sauc, tā atsaucas.” Un tas ir redzams ikdienas dzīvē. Tā ir tuvredzība, jo pēc krīzes, šie darbinieki, iespējams, atkal gaidīs, lai darba devēji tos motivē, bet paši negribēs uzņemties sevis pašu motivēšanu. Protams, es nesaku, ka visur vainīgi darba devēji, ir arī darbinieki, kuri ir bezatbildīgi.

Jūs teiksiet, ka ļoti emocionāli, iespējams, izsakos. Bet, domāju, ka visas mūsu valsts situācijas pamatā ir morālas dabas problēmas. Un kā galveno, es šeit redzu CIEŅAS TRŪKUMU. Un kamēr to nesapratīs gan darba devēji, gan darbinieki, gan visi pārējie valsts iedzīvotāji, tikmēr mēs arī netiksim ārā no šīs situācijas. Ja nav cieņas, tad nav arī uzticības un katrs domā tikai par sevi, par savu krēslu un par savu maku. Kamēr mēs domāsim tik egoistiski, tikmēr Latvijai nedraud labklājība.

Uzskatu, ka mūsdienu IT atļauj uzstādīt iespējas, kad tiek atbildēts potenciālajiem darba meklētājiem, tāpat strādā taustiņi Ctrl+C un Ctrl+P. Un tur nav nepieciešamas lielas investīcijas, tikai sava darba organizācija.

Paradoksāli, ka no maziem uzņēmumiem, kur nav atsevišķas personāla daļas, ir biežāk saņemtas atbildes, kaut arī negatīvas. Es par to nekrītu izmisumā, jo esmu reāli domājošs cilvēks un saprotu, ka iespējams, kāds cits ir kvalificētāks par mani, vai arī ir citi apsvērumi, kāpēc tiek izvēlēts cits kandidāts. Bet ne par to ir stāsts. Turpretī, no lielajiem uzņēmumiem, kur ir izveidota speciāla personāla daļa, no tiem tiešām reti kad tiek saņemtas atbildes. Un kā jau teicu, nav svarīgi vai ir personiski rakstīta vēstule vai  automātiska atbilde. Svarīgi, ka notiek komunikācija. Manuprāt, tas nav daudz prasīts, lai darba devēji atbildētu potenciālajiem darbiniekiem. Ja katrs padomā, tad arī ikdienas komunikācijā, kā gan jūtas cilvēks, kad tas kaut ko saka otram, bet tas otrs cilvēks klusē un ignorē sacīto. Manuprāt, šeit parādās mūsu necieņa pret citiem cilvēkiem. Kārtējā patērētāju filozofija. „Ar to cilvēku, no kura es varu gūt kādu labumu, ar to es kontaktēšos, bet pārējie ir kaut kādi lūzeri un idioti, kuri nejēdz noformēt savu CV un ar tiem nav vērt muti dzesēt.” Es, protams, pārspīlēju, bet tādas sajūtas rodas, kad pārdomā esošo situāciju, no drusku augstāka līmeņa. Vai tad katrs cilvēks nav pelnījis cieņu? Un vai nekorekti noformēts CV ir pamats, lai cilvēku necienītu? Acīm redzot, tas mūsu sabiedrībā ir pieņemts un ir normāli. Tad nav jābrīnās, ka katrs domā tikai par sevi, bet ne par valsti un tās labklājību. Paradoksāli, ka darba devēji prasa no darbiniekiem godīgumu, lojalitāti, bet paši nemaz šīs īpašības nepielieto savā ikdienas darbā. Kā var prasīt no citiem, ko pats neesi spējīgs izdarīt? Ja maksā algu aploksnēs, un apzodz valsti, tad nevajag brīnīties, ka arī darbinieki apzog darba devēju, vienalga kādā formā – materiāli, laika izteiksmē, vai vēl kā savādāk.

Manuprāt, mūsu valstī ir totāla morālā krīze. Un mums visiem vajadzētu piedomāt ko un kā mēs varētu darīt, lai tiktu ārā no šīs krīzes.

Un varbūt ir jāsāk ar cieņas izrādīšanu citiem cilvēkiem, vai pareizāk sakot, sāksim ar cieņu izturēties pret citiem cilvēkiem. Tikai tad darba devēji dabūs sev godīgus un lojālus darbiniekus un valsts – atbildīgus pilsoņus. Savādāk, mēs iestigsim arvien dziļākā purvā un visi uz visiem būsim dziļi apvainojušies, kā jau tas ir redzams sabiedrībā. Bet kam tas ir izdevīgi?????….

Ar cieņu,
Rebeka

Filed under: Darba meklēšana Tagged: | darba devēju kultūra; darba meklēšana