CV-Online Latvia blogs

Pēc pēdējās darba intervijas jau kāds laiks pagājis, vadoties pēc līdzšinējā grafika, drīz jau vajadzētu atskanēt ilgi gaidītajam zvanam ar uzaicinājumu „parunāties”. Šāds fakts, protams, priecē, bet, jo vairāk par to domāju, jo vairāk jautājumi, kas saistīti ar darba intervijām, rodas. Viens no tiem – „Ko darīt ar „iemigušu” intervētāju?”. Nezinu kā jums, bet man pēdējās divas darba intervijās pretī sēdēja cilvēki, kuri… hmmm, kā lai precīzāk apraksta, …. izskatījās un uzvedās apātiski, dzīves un darba noguruši, apmēram kā pusletarģiskā miegā iegrimuši.

Pirmajā gadījumā kādu laiku pat nesapratu, kas īsti nav tā kā vajadzētu, kādēļ saruna nekādi negrib veidoties, līdz nāca apgaismība, ka pretī sēdošā mīmika varētu sacensties ar mūmiju paustajām grimasēm, ar „neko neredzošām” acīm viņš piekalts manam CV un, jau kādu laiku, tālāk par jautājumu „Ko darījāt pēdējā darba vietā?” neesam tikuši. Kā lai šādā situācijā veido dialogu? Labi, iztiksim bez jautājumiem, bet, lai es izstāstītu to, kas pretējai pusei interesē, vismaz kaut kāda pretreakcija man ir nepieciešama. Piemēram, ja es redzu, ka man pretī sēdošais neizpratnē sarauc uzacis, bez jautājumiem saprotu, ka īsti skaidri neesmu izteikusies, ka teiktais jāpārfrāzē vai jāpastāsta plašāk, vai jāargumentē izteiktais viedoklis u.tml. Bet ko darīt situācijā, ja atbildes reakcija ir nulle? Labi, sarunu līdz beigām jau kaut kā var nomocīt, bet, manuprāt (un, domāju, ka arī lielāka daļa psihologu man piekritīs), ka, ja otrs sarunas biedrs ir iegrimis viņam vien zināmās problēmās vai pārdomās, bet ne notiekošajā sarunā, maz ticams, ka pēc sarunas viņš spēs atcerēties, ko īsti otrs (potenciālais darba ņēmējs) ir teicis, un uz interviju aicināto cilvēku adekvāti novērtēt nespēs.

Pārdomājot visu iepriekš minēto, nākas vien secināt, ka lielākas iespējas vēlamo darbu dabūt, ja „aizmigušais” cilvēks tiek pamodināts. Kā to izdarīt – tā, lūk, problēma. Pāris nopietnas un ne tik nopietnas idejas man arī radušās:

-                „Gulošos pamodināt” tā kā tas aprakstīts pasakās, piemēram, „Sniegbaltītē”. Pēc šāda paņēmiena gan varētu rasties nākošā problēma – ar to arī darba intervija beidzas vai – darbs iegūts, bet darba pienākumos ietilpst arī tādas aktivitātes, kas ne darba sludinājumā minētas, ne ar izglītību, darba pieredzi, iegūto amatu saistītas.

-                Nostāties uz galvas, apmest salto. Laikam jau tīri piemēroti, ja pretendē uz darbu cirkā vai sporta skolotāja amatu, pārējos gadījumos – var priecāties, ja neizsauc „ātros”.

-                Pastāstīt kādu anekdoti vai joku. It kā jau ok, tikai, katram jau tā humora izjūta dažāda, pluss vēl var arī uztrāpīt uz kādas sāpīgas tēmas, tad nu gan ne darbs, bet gandrīz vai ienaidnieks iegūts. Otrs variants – joks labs, visi pasmejas, bet intervētājam paliek iespaids, ka jūs esat labs komiķis, bet…. ne jau komiķi viņi meklē.

-                Parunāt par „dzīvi”. Pirmajā gadījumā, pēc pusstundas „buksēšanas”, izmēģināju šo metodi, pajautājot, kāds darba apjoms tagad viņam veicam (runāju ar uzņēmuma personāla atlases speciālistu), kādi kandidāti, kādas problēmas. Cilvēks tiešām „pamodās” un izveidojās arī normāls dialogs, bet, tajā mirklī, kad viņš saprata, ka no darba intervijas sūtības un būtības mēs jau esam labi tālu, sarunu pārtrauca. Darba intervijas rezultāts – „paldies, bet…”. Pieņemu, ka par sevi atstāju iespaidu kā par jauku sarunas biedru, bet ne par lielisku profesionāli. Laikam jau šo metodi labāk izmantot, runājot ar jau pazīstamiem cilvēkiem.

-                Jau intervijas sākumā, uzdot jautājumus par uzņēmumu, par sasniegumiem ar kuriem viņi lepojas un kā tie sasniegti, kā saka, liekot pašam runāt, arī „pamodīsies”. Risks – radīt par sevi priekšstatu kā par nelabojamu līderi ar neapvaldāmu vēlmi visiem likt darīt „kās es gribu”. Varbūt tieši tādu cilvēku viņi meklē, bet, ja ne….

-                Manipulēt ar savas balss intonāciju, skaļumu. Pagaidām mīnusus šai metodei nesaskatu (ja vien nepārcenšas), ja būs tāda situācija, mēģināšu pārbaudīt praksē.

Idejas, kā redzat, man ir, bet skaidrības par un ap šo jautājumu, praktiski nekādas. Tādēļ ļoti gribētos uzzināt atbildes uz diviem jautājumiem:

1. Tas ir kaut kāds stresa intervijas paveids? Ja jā, tad kā rīkoties, sarunu veidot kā ar potenciālo vai esošo klientu, sadarbības partneri, lai parādītu es varu ar to tikt galā? Kādu prasmju, zināšanu un iemaņu parādīšana tiek gaidīta?
2. Ja intervētājs, kādu nezināmu iemeslu dēļ, ir iegrimis pārdomās par kaut, bet noteikti ne par notiekošo darba interviju, kā viņu „pamodināt”?

Nobeigumā – darba interviju vadītāji, es saprotu, ka arī jūs esat cilvēki un jums šajos laikos ir jāizskata kaudzēm CV, jānotur un jāmotivē esošie darbinieki, jādomā kā celt uzņēmuma peļņu un mazināt izmaksas, ik pa laikam piemeklē problēmas personīgā dzīvē, jūs varat būt noguruši un noskumuši, bet… uz intervijām arī nāk cilvēki, vai jūs darbā kādu pieņemat cilvēcīgu motīvu vadīti, to, kuram vistraģiskākais dzīvesstāsts, visbēdīgākās acis, visvairāk vajag naudu vai šo darbu? Laikam jau ne. Šādās situācijās, vismaz es, varu parādīt, cik iejūtīga un saprotoša esmu, bet samērā maz to, cik piemērota es būtu šajā amatā, jūs – varbūt paspēsiet atrisināt kādu aktuālu problēmu, bet maz ticams, ka pamanīsiet tiešām vislabāko pretendentu.

Filed under: Darba meklēšana Tagged: | darba intervija