CV-Online Latvia blogs

Nedēļā starp Ziemassvētkiem un Jaunā gada svinībām nemaz negribas domāt par problēmām un nedienām (tai skaitā darba meklēšanas lauciņā), bet gan papriecāties par to, kas sasniegts, kas padarīts, kas izdevies…., īsāk sakot, par to, ka dzīve ir tāda tīri laba lieta. Galu galā, domāju, ka arī mani potenciālie darba devēji, pēc pirmssvētku steidzamo darbu izdarīšanas, līdz janvāra vidum ieslīgs mierīgā apcerībā un līdz CV izskatīšanai vai darba intervijām diez vai tiks. Tādēļ paņemšu nelielu atvaļinājumu un šajā nedēļā par darba meklēšanas jautājumiem nedomāšu. Bezdarbnieka darbs tomēr arī ir smags un nogurdinošs!

Mans lielākais šī gada sasniegums (darba meklēšanas jomā) – kļūšana par blogeri – bezdarbnieku (urrā, urrā, tātad kaut kādi rezultāti tomēr ir!), tad nu šoreiz par to, kā tas viss īsti notika.

Ziņu par blogera – bezdarbnieka vakanci saņēmu laikā, kad bija iestājies viens no bezdarbnieka lūzuma punktiem, kad ne vien CV negribas kādam sūtīt, bet pat ar darba meklēšanu saistītos portālus, vortālus un laikrakstus jāpiespiežas izskatīt, jo pēc nebūtībā sūtītiem CV un pāris neveiksmīgām darba intervijām, pārņēmusi sajūta, ka „nav jēgas kaut ko darīt”, „nekas neizdosies”, „ja neizdodas no tā atvara tikt ārā pašas spēkiem, varbūt nedarīt neko, ļaut sev nogrimt līdz pašam dibenam, varbūt tas atvars pats mani izspļaus ārā”. Neskatoties uz tā brīža „optimismu”, pirmā doma, izlasot vēstuli, gan bija – oooo, lūk, rakstīt jau gribu sen, jāpiedalās! Uzreiz arī radās idejas par tēmām, par kurām varētu rakstīt, kā tas varētu izskatīties. Jo ilgāk par to domāju, jo vairāk pietuvojās mana ļaunā dvīņu māsa „kritiskā Ieva”, kura ausī čukstēja: „par ko tad tu rakstīsi, tev taču darba intervijas ir vēl retāk nekā pozitīvas ziņas masu mēdijos”, „ko tad tu esi uzrakstījusi savā dzīvē – pāris sējumus ar skolā uzdotiem sacerējumiem, augstskolas referātiem, esejām, darbā rakstītiem projektiem, piedāvājumiem, dažāda rakstura preses relīzēm, CV un motivācijas vēstulēm?”. Njā, katru nedēļu rakstīt par darba meklēšanas gaitām būs grūti, ja uz darba interviju eju reizi 2-3 mēnešos. Njā, kaut arī kaut ko rakstīt gribās jau ļoooti sen, līdz šim pat dienasgrāmatu neesmu rakstījusi, vienīgā brīvprātīgā rakstīšana ir bijusi skolas avīzē un ik pa laikam, draugiem izpalīdzot, uzrakstīt kādu piedāvājumu, projektu vai motivācijas vēstuli. Ziņu par šo vakanci noteikti saņēmuši pāris tūkstoši bezdarbnieku, starp tiem būs tādi, kuriem rakstīšana ir bijusi maizes pelnīšanas veids. Tātad, iespēja kļūt par blogeri līdzinās nullei.

Pēc aptuveni divu stundu pārdomām par to, kādēļ gan nepieteikties, manī pamostas cīnītājs, kas pārliecina par to, ja arī mana konkursa eseja nonāks papīrgrozā, neviens pa seju jau nesitīs, vismaz kaut ko būšu darījusi, lai piepildītu sapni par rakstīšanu. Pamazām sāku tuvoties savam datoram, atveru to, paskatos, atkal aizveru. Laikam taisnība, ka suņu saimnieki ar laiku sāk līdzināties saviem suņiem. Mans suns arī met lokus ap gultu, zina, ka iekšā kāpt nedrīkst, bet, ak, kā gribas! Tā nu mēs abi riņķojam, es ap datoru, viņš – ap gultu.

Jau tuvojas vakars, beidzot izdodas sev dot solījumu, ka līdz eseja netiks nosūtīta, nekādas gulēt iešanas! Pēc dienas, kas pavadīta sevis mocīšanā, eseja top stundas laikā, tikai… prasītās vienas lappuses vietā, mans garadarbs izpleties pa divām un vēl pusīti. It kā jau nekas traks, bet zinu, ka prasītā apjoma pārsniegšana bieži vien dod ne vis papildus bonusus darbam, bet gan iespēju, neizlasītam doties uz papīra pārstrādi. Ai, labi, kā būs tā būs, īsāk nevaru, tad jāraksta cita eseja, bet citi atgadījumu, iz darba meklētāja dzīves, nav tik interesanti aprakstāmi.

Nosūtu savu eseju, e – pastā gan arī godīgu uzrakstu, ka ne tuvu katru nedēļu nedodos uz darba intervijām, bet varu rakstīt par citām tēmām ap un par darbu, lai cilvēki uzreiz zina ar ko rēķināties, ja neder, lai netērē savu laiku, manu kandidatūru izskatot.

Paiet nedēļa pēc konkursa beigām, jau samierinos ar domu, ka šoreiz nekā (ha, pesimists jau atkal guvis virsroku pār veselo saprātu, fakts, ka, iespējams, otra puse saņēmusi pāris simtus eseju, tās visas jāizlasa un jāizvērtē, nav nekāds arguments). Pēc nedēļas gaidīšanas, vēlā pēcpusdienā saņemu gaidīto zvanu ar uzaicinājumu ne gluži uz pārrunām, bet uz iepazīšanās sarunu jau nākošajā dienā. Protams, ka priecājos, satraukums tikpat liels kā būtu saņēmusi uzaicinājumu uz pārrunām par direktora amatu un algu, kura rakstāma četriem cipariem.

Pārrunās / iepazīšanās sarunā runāju ar CV-Online personāla atlases grupas vadītāju un mārketinga, komunikāciju vadītāju. Fūūū, beidzot izpaliek stāsts par to, ko es esmu darījusi, kādēļ aizgāju no darba! Tiek pajautāts par to, kādēļ izlēmu pieteikties konkursam. Atbildu kā ir, ka rakstīt jau gribas sen, bet pagaidām neesmu atradusi veidu kur un kā to darīt. Pajautā par to, cik ilgi meklēju darbu, cik CV esmu nosūtījusi, cik bieži eju uz intervijām. Kāda jēga stāstīt, ka nosūtu desmit CV nedēļā un uz pārrunām dodos katru otro nedēļu, uzreiz godīgi pasaku, ka maz un par to, kas noticis pārrunās katru nedēļu rakstīt nevarēšu, bet varēšu (ak, mūzas pieskrien palīdzēt un uz vietas dzimst jaunas idejas) par citām tēmām. Vēl nedaudz par šo to ap un par šo darbu un saruna galā, atbilde būšot līdz dienas beigām.

Iesēžos mašīnā un sāku apdomāt, kā man gāja. Ārprāts, visu intervijas laiku košļāju košļeni. Nē, citās intervijās es tā nedaru, bet šoreiz pirms pāris dienām biju šķīrusies no viena zoba, kā rezultātā kaut kas noticis ar žokļa eņģītēm, pēc klusēšanas posma, uzsākot runāt, žoklis ieķeras. Tā nu pirms intervijas intensīvi košļāju košļājamo gumiju, lai mans žoklītis „iesildās” un sarunu neuzsāktu ar neartikulētām skaņām, dīvainām grimasēm. Uztraukumā gan piemirsās, ka uzsākot sarunu, žokli ar gumijas palīdzību vairs nevajag „sildīt”. Un, ārprāts, es taču nepastāstīju tik daudz ideju! Es pastāstīju, ka neko jau neesmu rakstījusi, bet pamanījos nepastāstīt, ka līdzšinējā darba pieredze ar rakstīšanu cieši saistīta. Malacis, Ieva! Esmu diezgan pārliecināta, ka pēc sarunas savas iespējas kļūt par blogeri – bezdarbnieku esmu samazinājusi līdz minimumam. Labi, mēģināšu nākošajā reizē, vismaz tiku līdz finālam, arī rezultāts. Arī atbilde būs tajā pat vakarā nevis pēc nedēļas, tā ka visus matus, to gaidot, nepaspēšu izraut.

Pienāca darbdienas beigas un…. jūs jau zināt, kādu atbildi es saņēmu. J

Lūk, tāds ir mans veiksmes stāsts un stāsts par to, kā varēju sevi pārliecināt par savu nepiemērotību šai vakancei, pat nepieteikties konkursā un, protams, nekļūt par blogeri. Laikam jau jaunais gads jāsāk ar domu, ka nepamatotās paškritikas dēļ, iespējams, neesmu pieteikusies kādam konkursam, kurā varēju arī uzvarēt, tādēļ pēdējais laiks kaut ko mainīt. Kas par to, ka kāds sludinājumā norādītais prasību punkts man neatbilst, lai, saņemot manu CV, paši izvērtē – vērts manu kandidatūru izskatīt vai nē. Kas zina, varbūt man neatbilst viens punkts, bet citiem – trīs….

Šajā gadā arī viss, nākošajā, tad jau parunāsim gan par to kā aizpildīt bezdarbnieka ikdienu, par viltīgajiem interviju jautājumiem, par to, kas tad īsti notiek darba tirgū un, cerams, arī par to, kā es no bezdarbnieka kļuvu par darbinieku.

Lai veicas un lai 2010. gadā ne jums, ne jums mīļajiem cilvēkiem nav jādomā par bezdarba jautājumiem!

Filed under: Darba meklēšana Tagged: | bezdarbnieks; blogeris