CV-Online Latvia blogs

Laikam jau kā otrais gads, kad visur skanošo frāzi „nav kas strādā” nomainījusi „nav kur strādāt”. Es to jau uztvēru gandrīz vai kā aksiomu – bezdarbnieku skaits tikai aug, darba vietu – tikai sarūk, pieteikumi uz vienu vakanci jau skaitāmi simtos …kā gan savādāk? Līdz kādā jaukā dienā, satiekot kādu senu savu draugu, sāku domāt par to kas tad īsti notiek Latvijas darba tirgū. Sākšu gan ar šo pārdomu priekšvēsturi.

Tātad, tāpat kā jau lielākā Latvijas sabiedrības daļa, kura seko līdzi masu medijos atspoguļotajām ziņām, arī es katru dienu saskaros ar kādu ziņu par bezdarba pieaugumu Latvijā. Katru mēnesi vien noelšos par NVA statistiku (par to cik kandidātu uz vienu vakanci), ar šausmām klausījos nostāstus par to, ka NVA dati ir nepilnīgi un reāli uz vienu darba vietu kandidē vismaz reizes desmit vairāk cilvēku (tātad vasarā šis cipars, ja nemaldos, bija ap 600) un, ka, ja arī izdodas darbu atrast, jārēķinās, ka alga varētu būt tuvu stāvoša ciparam 200. Īsāk sakot – bezcerība pilnīga. No vasaras otrās puses ik pa laikam gan kaut kur parādījās kāda maza ziņa vai neliela atkāpe ar apmēram šādu darba devēju domu „arī šobrīd ir grūti atrast labus darbiniekus, trūkst labu speciālistu…”. Hmmm, bet nu realitāte tā kā nedaudz cita, tik daudzi bez darba un jauna darba atrašana sen kā nav mēneša jautājums. Varbūt tie, kas tā saka vēl kavējas „apaļīgajos gados”, varbūt trūkst kādu specifisku nozaru speciālisti. Lai nu kā, pārliecība, ka potenciālo darba devēju serveri „karas” no saņemto CV skaita un, ka darba meklēšanas tuneļa galā gaisma nav pat ar varu iedabūjama, turpināja vien pieaugt.

Pēc vairākiem mēnešiem, nu jau ziemā, medijos parādījās tāda pavisam neliela un necila ziņa – „pretendentu skaits uz vienu vakanci būtiski samazinājies”. Sākumā no prieka gandrīz vai palēcos, vēlāk, nedaudz padomājot, gan atgriezos pie līdzšinējā noskaņojuma, jo, galu galā, protams, priecē, ka tagad uz vakanci netiek saņemti 500 CV, bet, teiksim, 300, tomēr…. ļoti jau cerības viesošs skaits „300”, realitātē tas pat nedod viena procenta iespēju iegūt vēlamo darbu (tā, tīri statistiski). Tomēr šī ziņa gan kaut kur apziņā tika saglabāta un, satiekot kādu personāla atlases uzņēmuma pārstāvi, nekautrējos uzdot jautājumu par to kā ir, vai tiešām samazinās pretendentu skaits. Jā, sarūkot gan un CV nesūtot arī tie cilvēki, kuriem varētu būt reālas izredzes darbu iegūt.

Pagāja vēl neliels laiks un, novembrī notikušās izstādes („Darbs un karjeras iespējas 2009”) ietvaros, vienā no semināriem jau nākošais atlases uzņēmuma pārstāvis apgalvoja, ka pretendentu skaits sarūk un, ka viņiem pat trūkst pretendentu, lai organizētu pilnvērtīgu pirmo atlases kārtu. Nu ziniet, gandrīz vai jātic, protams, iespējams, ka tas tiek dramatizēts, jo katram personāla atlases uzņēmumam vislielākā vērtība ir darba ņēmēju datu bāze un šādi, pasakot, ka viņiem trūkst kandidātu, viņi cer saņemt CV pieplūdumu, bet kāda patiesības daļa jau tajā laikam ir.

Īsi pirms gadu mijas satiku kādu labu draugu, kura darba meklētāja stāžs ir pieci mēneši. Satiku viņu, kad tas nāca no kāda personāla atlases uzņēmuma konsultācijām (viņš savos darba meklējumos paļaujas ne vien uz saviem spēkiem, bet izmanto arī profesionāļu palīdzību). Tad nu, lūk, personāla atlases speciālists esot bijis pārsteigts par to, ka viņš vēl nav atradis darbu, jo viņa CV, pieredze, zināšanas un prasmes esot vislabākajā kārtība, savu kandidatūru izvirza atbilstošām vakancēm, turklāt uz šīm vakancēm konkurences praktiski neesot nekādas. Arī viņa prasītā alga, kura nav 200 Ls, bet gan pāri par 500, esot atbilstoša. Šis stāsts mani pilnībā samulsināja. Kas īsti notiek darba tirgū? Pieņemu, ka uz celtnieku, pārdevēju, autovadītāju un līdzīgām vakancēm piesakās simtiem pretendentu, bet kas notiek tajā sektorā, kurā vajadzīga laba (ne izcila, bet laba) izglītība, vairāku gadu darba pieredze, valodu un datora zināšanas? Ir milzīga konkurence vai tomēr pavisam neliela? Un ja neliela, tad, kādēļ darbu nekādi neizdodas atrast – konkursi beidzas darbā nevienu nepieņemot, tiek meklēt izcili speciālisti, kas gatavi strādāt par minimālo algu? Vai kādam ir kādas idejas?