CV-Online Latvia blogs

Šī gada pirmo mēnesi gaidīju ar nelielām bailēm, jo pēdējie 2009. gada mēneši tika pavadīti svētku gaidās un dažnedažādos darbos un darbiņos, gatavojoties lielajai svinēšanai. Tuvojoties decembra beigām, radās nelielas šaubas par to, kā nu būs, kad visi šie svētku darbi būs izdarīti un atliks vien bezdarbnieka ikdienā (kaut ko organizējot un veidojot garastāvoklis labāks un pašapziņai prieks, nejūties kā neliels, bet tomēr liekēdis – neveiksminieks)?

Pienāca janvāris un, izrādās, nemaz ne tik bezcerīgs. Šajā mēnesī esmu pamanījusies pieteikties astoņām vakancēm. It kā jau maz, bet, ja ņem vērā to, ka pa novembri un decembri kopā sanāca septiņas kandidēšanas vērta vakances, tad… ir vērts priecāties. Ar rezultātiem gan ir tā kā ir, pieci konkursi jau ir beigušies un pietiekoši ilgs laiks pagājis, lai, ja būtu bijusi vēlme, mani uzaicinātu uz darba pārrunām, tātad, par piecām potenciālajām darba vietām varu aizmirst. Viens konkurss vēl turpinās, bet no diviem vēl ir cerība sagaidīt uzaicinājumu uz darba interviju.

Šomēnes pamanīju arī kādu pozitīvu tendenci – pēc CV nosūtīšanas parādās atbildes vēstules, manā gadījumā šomēnes saņēmu divas automātiskās atbildes un vienu, tagad, mīļie darba meklētāji, sagatavojieties, personīgi rakstītu atbildes vēstuli! Nopietni. Teksts bija pavisam īss: „Paldies Jums!”, bet tā, pirmkārt, bija kaut kāda atbildes reakcija, otrkārt, tā nebija bezpersoniska, automātiska atbildes vēstule, bet gan dzīva cilvēka tieši man rakstīta atbildes vēstule! Nav jau nozīmes tam, ka pārējiem kandidātiem tiks atbildēts tieši tāpat, galvenais, ka kāds tur, otrā pusē, tērējis savu laiku un atbildējis.

Šomēnes tiku arī uzaicināta uz vienu darba interviju. Nē, tas nebija janvārī nosūtīto CV rezultāts. Kaut kad vasarā biju nosūtījusi CV kādai no personāla atlases kompānijām, īsti pat neatceros kādam amatam toreiz pieteicos, bet, lūk, zvans ar uzaicinājumu uz darba interviju atskanēja tikai pēc pusgada. Kaut arī intervija bija ļoti cerīga un personāla atlases speciālists neredzēja nekādus šķēršļus tam, lai viņa klients mani neuzaicinātu uz nākošo pārrunu kārtu, vakar uzzināju, ka, kaut arī mana kandidatūra ir virzīta tālāk, esmu saņēmusi atteikumu, kāds tam iemesls, uzzināšu vēl pēc nedēļas. Protams, šis atteikums ir tāds paprāvs trieciens manai profesionālajai pašapziņai, bet ļoti iepriecinoša lieta ir tā, ka beidzot uzzināšu atteikuma iemeslu!
Vispār, iepriekš minētā intervija mani patīkami pārsteidza, ne tikai tādēļ, ka uz to tiku uzaicināta absolūti negaidīti, bet arī tādēļ, ka tā bija pieklājīga, ieinteresēta, lietišķa, bet tajā pat laikā, veidojās cilvēcīgs dialogs. Beidzot kāds pirms intervijas bija iepazinies ar manu CV un nelika uzskaitīt „darba pienākumus pēdējā darba vietā”, bet gan jau sīkāk izprasīja „ko?” un „kā?”, katrā ziņā nebija jālauza galva par to „vai man tiešām vēlreiz jāatkārto tas, ko jau CV esmu aprakstījusi?”. Šajā reizē gan arī bija jāpastāsta ne vien par pēdējo darba vietu, bet arī par visām iepriekšējām – ko darīji? kādēļ aizgāji? Par vienu darba vietu pat tika uzdots jautājums vai tajā tiku ar paziņu palīdzību, vai piedaloties konkursā. Jā, šoreiz pat bija jāpastāsta par to, kādēļ esmu studējusi to, ko esmu studējusi. Tā, lūk.

Kopumā, kaut arī janvāris nekādus rezultātus darba meklēšanā pagaidām nav devis, tas tomēr radījis tādu pavisam mazu, bet cerības stariņu, ka sava darba meklēšanas ceļa puse jau ir aiz muguras.

Filed under: Darba meklēšana Tagged: | darba meklēšanas bilance