CV-Online Latvia blogs

Paliekot bez darba, parasti nākas iepazīties ar kādu smagu problēmu – kā dzīvot turpmāk? Nav runa par cilvēka cienīgu dzīvi – teātra izrādēm, koncertiem, kopīgām ģimenes pusdienām ārpus mājas, izbraukumiem slēpot, bet par pašu elementārāko – kā nomaksāt visus rēķinus, paēst, apģērbties. Protams, ja vien godīgi un uzcītīgi maksāti visi nodokļi, pirmos mēnešus izdzīvot palīdz bezdarbnieku pabalsts, kurš gan līdz algas ciparam nesniedzas, bet labāk nekā nekas un kaut kā virs ūdens turēties palīdz. Var jau cerēt, ka to mēnešu laikā, kamēr minētais pabalsts vēl kaut cik līdzinās iepriekšējai algai, izdosies atrast darbu, bet…. var arī neizdoties, kas šobrīd nemaz nav pārsteidzoši. Ko tālāk? Skaidrs, kamēr vēl ir kādi ienākumi un/vai iekrājumi, jāsāk meklēt iespējas, kas naudas plūsmu makā varētu atjaunot. Īpaši daudz jau to iespēju nav. Laikam gan viens no pēdējā laika populārākajiem finansu grūtību risinājumiem – doties peļņā ārpus Latvijas. Jā, arī es sāku apdomāt šādu iespēju.

Līdz šim dzīvoju ar diezgan izteiktu pārliecību, ka es jau nu strādāt uz citu valsti gan nedošos, ja nu vien komandējumā vai kādas personāla apmaiņas programmas ietvaros. Šādu manu pārliecību veidoja trīs „vaļi”:

-          nevēlēšanās šķirties no ģimenes un draugiem;

-          spītība, jo savas karjeras veidošanā un izglītības iegūšanā esmu ielikusi pietiekoši daudz darba un no pietiekoši daudziem dzīves priekiem un jaukumiem tādēļ esmu atteikusies. Aizbraucot strādāt uz kādu citu valsti, viss jāsāk ja ne gluži no nulles, tad jāatkāpjas tik daudzi soļi atpakaļ, ka sevis mīlestība no šāda soļa attur;

-          zināma deva patriotisma.

Šobrīd, ilgstoši nespējot atrast darbu un intensīvi domājot par tām iespējām, kuras varētu sniegt materiālu labumu (tai skaitā – darba meklējumiem ārpus dzimtās zemes robežām), pēkšņi sapratu, ka nekas dižs no tiem maniem „vaļiem” vairs nav palicis:

-          pusi no draugiem vieglāk kļūst satikt nevis Latvijā, bet gan kādā citā tuvā vai tālā zemē. Savukārt, puse no tiem, kuri vēl te palikuši, šobrīd cītīgi lūkojas apkārt un sāk kravāt mantas. Ģimene gan vēl visa tepat, bet … arvien vairāk pārņem pārliecība, ka viņi labāk samierinātos ar iespēju satikt mani vien pāris reizes gadā, ja tas dotu man iespēju dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Nu, jā, arī es labāk savus vecākus satieku pāris reizes gadā, ja vien zinu, ka varu tiem materiāli palīdzēt, kad un cik tas ir nepieciešams;

-          ar savu mērķtiecīgo karjeras veidošanu un izglītības iegūšanu esmu tur, kur esmu – mājās, sēžot bez darba. Tātad esmu pilnīgā nulles punktā. Ja tā, kādēļ gan šoreiz visu neuzsākt kaut kur citur? Protams, saprotu, ka šeit pa karjeras kāpnēm varētu uzkāpt augstāk. Tur, visticamāk, būs jāsamierinās ar „pirmā stāva” sasniegšanu, bet…, cik redzu no savu draugu pieredzes, ka, lai kāda tur karjera veidojas, materiāli nodrošinātāka dzīve noteikti ir „tur ārā”. Var jau teikt: „Fui, domāt tikai par materiālo labumu!” Bet, ziniet, atkal jau skatoties uz saviem draugiem, kuri devušies prom, viņi ir kļuvuši daudz apmierinātāki ar dzīvi, daudz smaidīgāki, daudz mierīgāki… Jā, sākums nevienam nav bijis viegls, bet galvenais kāds ir rezultāts. Tātad – vēl viens plusiņš ailītē „par aizbraukšanu”.

-          Zināmā patriotisma deva pagaidām vēl turas, tikai… laikam ar to vien dzīvē nepietiek.

Lūk, tik tālu pagaidām esmu tikusi ar savām pārdomām par iespēju doties meklēt „Laimīgo zemi”. Kāds galu galā būs mans lēmums, to redzēs vēlāk. Nav viegli pieņemt lēmumu, kurš ietekmē visu tavu turpmāko dzīvi, noteikti vēl parādīsies nākamie „par” un „pret”. Noteikti vēl, pirms galīgā lēmuma pieņemšanas, dalīšos savās pārdomās par šo man šobrīd tik aktuālo tēmu.