CV-Online Latvia blogs

Pavisam nesen atgriezos no ceļojuma, kur biju apciemot kādu draugu, kurš savu laimi ir paspējis izmeklēties gan Norvēģijā, gan Nīderlandē, gan Lielbritānijā, un šobrīd teju gadu dzīvo un strādā Šveicē. Lai gan ceļojuma mērķis un būtiskākais ieguvums bija atpūta, tas vienlaikus lika aizdomāties par darba iespējām ārpus valsts un iespējamo migrāciju, kas, līdzīgi kā manu kolēģi Ievu, nomoka ne vienu vien latvieti. Tad nu nolēmu izmantot iespēju un nedaudz pafantazēt – kāpēc es nekur neesmu aizbraucis.

Tā kā mans draugs (sieviete) ir gados jauna būtne, tad saprotams, ka nekādu augsti kvalificētu darbu viņa nestrādā, taču atšķirībā no piedzīvotajiem spaidu darbiem Norvēģijā un Lielbritānijā, Šveicē viņai nav jāveic fiziski nogurdinošs rutīnas darbs – uzsākot savas darba gaitas auklītes statusā, drīz vien tika pie laba piedāvājuma darbam birojā. Darbs nav grūts, tas neprasa arī īpašas profesionālās iemaņas, un atalgojums ir visai pieklājīgs. Brīvdienās viņa satiekas ar jaunajiem draugiem (pamatā kolēģi), dodas izbraucienos, apmeklē kultūras pasākumus… vārdu sakot, cilvēks dzīvo patiešām cilvēka cienīgu dzīvi. Taču aiz šīs ārējās cienīgās dzīves, atrodas kaut kas līdzīgs bezdibenim – jaunie draugi nespēj aizstāt tos, kuri ir palikuši Latvijā, izklaides neremdē ilgas pēc mājām un nauda, lai gan lielāka nekā Latvijā, nav ne par grasi vērtīgāka. Cilvēks saprot, ka tas nav risinājums, bet gan pagaidu ielāps, šuve, kas ar laiku izirs un prasīsies pēc jaunas apdares. Es to nevēlos.

Tāpat ir arī ar izaugsmes iespējām – ikvienam ir jārēķinās, ka dodoties uz profesionālām zināšanām nebalstītas peļņas meklējumos, tiek atstāts pamatīgs robs nākotnes iespēju bruģēšanā. Matemātika ir pavisam vienkārša – vai nu strādā nekvalificētu darbu ārzemēs, bet strādā un pelni, vai cīnies, mācies un investē sevī. Protams, citādāk ir, ja mērķis ir pamest Latviju pavisam, vai, piemēram, strādāt savā nozarē un pilnveidot profesionālās iemaņas. Un arī tad, ārzemēs tu vienmēr tiksi uzskatīts par cilvēku no malas, un sevis pierādīšanai tev būs nepieciešams tik daudz pūļu, ar cik varētu uzbūvēt veselu Gaismas pili. Tāpēc, manuprāt, jauniešu un arī dažu pieaugušo dzīšanās pēc ārzemju valūtas ir nedaudz vājprātīga un tuvredzīga. Es to nevēlos.

Un visbeidzot – lai gan katru ziemu esmu pieradis sūkstīties par neciešamajiem mīnusiem un apgalvot, ka esmu piedzimis neīstajos platuma grādos, nespēju sevi iedomāties citā kultūrā – nespēju iedomāties, ka būtu jāfano par kriketu vai beisbolu, ka būtu jāaizmirst rupjmaizes garša, svaiga gaisa smarža un vienkāršas latviešu meitenes smaids. Nespēju iedomāties kāpēc lai manas rokas celtu svešas zemes labklājību, kamēr savējā pēc tās prasās krietni vairāk. Nespēju iedomāties, ka varētu pārdod savu identitāti par nedaudz mierīgākas dzīves kripatām, vai iemainīt savu brīvību pret pārsimt angļu mārciņām. Un es to nevēlos.

Varbūt esmu pārāk gļēvs, lai spētu tā vienkārši pamest ierasto vidi un dotos tunelī, kura galā, iespējams, ir gaisma, vai arī – esmu pietiekami spītīgs un neatlaidīgs, lai paliktu un stātos pretī grūtībām un cīnītos – nezinu. Taču zinu, ka diena Latvijā ir tikpat gara, cik Šveicē un Austrālijā, un Latvijā ir tieši tikpat iespēju izmantot katru dienu savas, ģimenes un visas sabiedrības labklājības celšanā, cik kādā citā apsolītajā sapņu zemē.

Filed under: Darba meklēšana Tagged: | darbs arzemēs