CV-Online Latvia blogs

Pēdējās divas nedēļas man ir pagājušas saspringtā steigā, taču vienlaikus radījušas daudz jaunu cerību un turklāt – visai pamatotu cerību – izmainīt savu dzīvi un pēc ilgāka laika pārtraukuma atkal iejusties darbaļaužu ādā. Šo divu nedēļu laikā esmu pabijis uz trim, manuprāt, ne pārāk veiksmīgām darba pārrunām, saņēmis vairākus piedāvājumus praktizēties un apgūt profesionālos knifus visai cienījamos nozares uzņēmumos, un visbeidzot – esmu ticis pie reālas iespējas pierādīt savas spējas prezentējot savu redzējumu ar sporta jomu saistīta projekta attīstībā, kas akcepta gadījumā garantētu man tik ļoti kāroto darba algu un sevis realizācijas iespējas.

Man ļoti gribētos visu šo rosību un cerību pilnās iespējas piedēvēt sev, savam nospraustajam piecu punktu plānam un savam neatlaidīgajam darbam, taču, kritiski apskatot savu darbību, nākas vien atzīt, ka vēl joprojām esmu pārāk slinks, kūtrs un neizdarīgs, turklāt arī man nospraustais piecu punktu plāns praksē nemaz tik labi nerealizējas. Līdz šim neesmu paveicis neko tādu ievērības cienīgu, kas būtu man ļāvis pārsteigt darba devēju un pierādīt savu atbilstību konkrētajam amatam. Jāsaka godīgi – ledus ir sakustējies veiksmīgas apstākļu sakritības dēļ, liktenīgi satiktu cilvēku dēļ, kas manī saskata vairāk apķērības un degsmes, nekā es pats. Vienīgais, kas man liek pakļauties šai kustībai un rosīties, ir mana nespēja atteikt cilvēkiem. Es to gluži vienkārši nespēju un nemāku. Un, paldies Dievam, dažreiz tas ir ļoti noderīgi. Tāpēc šobrīd man atliek tikai ļauties plūsmai un darīt lietas tā, lai attaisnotu sev izrādīto uzticību.

Atgriežoties pie mana piecu punktu plāna, jāsaka, ka šobrīd priekšplānā ir izvirzījušies divi aspekti – kontakti un stažēšanās. Mana aktīvā un iespējams brīžiem pat uzmācīgā iniciatīva, meklējot mājīgas un patīkamas organizācijas, kur lietderīgi pavadīt savu mazvērtīgo dienu, ir novedušas pie piedāvājumu pārbagātības. Pēc maniem aprēķiniem, no katriem 10 uzņēmumiem vidēji 4 ir gatavi izskatīt iespēju pieņemt praktikantu savā komandā un tādejādi ne tikai atvieglojot kāda darbinieka pienākumu slogu, bet arī praktiski izglītojot un sagatavojot praktikantu reālam darbam nozarē. Otra tendence, ko man nācies novērot ir tā, ka nereti uzņēmumi šos praktikantus meklē tīri savtīgiem nolūkiem un cenšas no viņiem izspiest maksimumu, pretī nedodot neko, tāpēc tiem, kas meklē prakses iespējas ir pamats būt bažīgiem un neizvēlēties pirmo piedāvājumu.

Pievēršoties pirmajam, jāsecina, ka čomu būšana kārtējo reizi pierāda savu spēku Latvijas darba tirgū – jo aktīvāki un ietekmīgāki ir tavi čomi, jo lielākas iespējas, ka viņi atradīs pielietojumu arī tev un tavām zināšanām. Varbūt tas izklausās manipulatīvi, verdziski vai kā citādi nicinoši, taču tāda ir realitāte. Protams, amatu dalīšanu cilvēkiem bez piemērotas kvalifikācijas un prasmēm var atļauties tikai Aināra kungs un viņam līdzīgie. Turklāt, ticu, ka savos uzņēmumos šīs personas ar tādu daiļsirdību ir krietni pieticīgākas, nekā gadījumos, kad algu maksā valsts – respektīvi – mēs. Taču tikt pie iespējas pierādīt sevi kā prasmīgu amata pratēju, izmantojot šo čomu būšanu, ir krietni lielāka nekā izsisties uz dažām labām darba pārrunām.

Rezumējot savus pēdējo nedēļu piedzīvojumus darba frontē, jāsecina, ka pārāk lieliem priekiem un atvieglojumam nekāda stabila pamata nav – vēl joprojām esmu bez darba. Un tomēr – atkusnis ir iestājies ne tikai dabā, bet arī manā pārsalušajā profesionālajā dzīvē, un lai gan pagaidām man neviens negarantē oficiālu darba vietu, iegūtās iespējas pierādīt sevi un savas zināšanas rada sasodīti patīkamu noskaņojumu darboties un sagaidīt rītdienas izaicinājumus.

Filed under: Darba meklēšana Tagged: | darbs,prakse,čomu būšana