CV-Online Latvia blogs

Regulārie lasītāji noteikti atcerēsies, ka iepriekšējā rakstā plātījos ne tikai ar atkušņa iestāšanos manos darba meklējumos, bet arī ar sev piedāvāto iespēju uzstāties ar prezentāciju un piedāvāt savu redzējumu ar kāda sporta jomu saistīta projekta attīstībā. Tad nu šobrīd savu darbiņu esmu jau izdarījis un, gaidot turpmākās sadarbības oficiālu (ne)apstiprinājumu, varu nedaudz padalīties ar visai emocionālu un subjektīvu vērtējumu gan par savu uzstāšanos, gan par cilvēkiem, kas šoreiz sēdēja klausītāju nevis, padomdevēju krēslos.

Jāatzīst, ka šāda mēroga iespēja prezentēt savas idejas potenciālajiem darba devējiem, man bija pirmā ne tikai kopš esmu bezdarbnieku rindās, bet arī visā manā karjerā, kas, paralēli pārspīlētajai vēlmei teju vai līst ārā no ādas, bonusā sniedza arī visai saspringtu mandrāžu. Tomēr vislielākās bažas pirms uzstāšanās radīja apziņa, ka vairums no klausītājiem ir ciniski skeptiķi; kūtri dinozauri, kuri nevēlas un droši vien arī nav spējīgi pieņemt jaunas idejas un piedāvājumus.

Pārzinot lielāko vairākumu uzrunājamās auditorijas (lēmējinstitūcijas pārstāvju), viņu vecumu, profesionālās nostājas un attieksmes, kā arī viņu skepsi pret jebkuru lietu, kas nesakrīt ar viņu viedokļiem, es varēju būt drošs, ka mana uzstāšanās nebūs viegla pastaiga pa svaigu zaļu zāli, tāpēc jau laicīgi centos veidot savu runu atbilstoši šo cilvēku interesēm un uzskatiem par pieņemamiem argumentācijas paņēmieniem – cieņpilna uzruna, reālas darbības ieteikumi, reāli piemēri un virkne citu nianšu, kurām, manuprāt, vajadzēja vismaz nedaudz pievērst šo cilvēku uzmanību un ieinteresēt viņus.

Manu piedāvājumu izskatīšana bija iekļauta organizācijas ģenerālsēdes ietvaros un tam tika atvēlēta pasākuma nobeiguma daļa, tā ka līdz savai zvaigžņu stundai varēju mierīgi pasēdēt un pavērot, kāda ir organizācijas kultūra un kāda ir katras personas loma lēmumu pieņemšanā. Laikam jāatzīst, ka nejutos īpaši pārsteigts, ka no laikiem, kad pats vēl šo organizāciju pārstāvēju kā sportists, sejas un šo seju grimases īpaši nav mainījušās. Jau pēc pirmās stundas, kurā tika apspriestas organizācijas pērnā gada veiksmes un neveiksmes, vecie dinozauri sāka dīdīties un nepateicīgi bubināt par to, cik bezjēdzīgi un bezvērtīgi tiek pavadīts šis svētdienas rīts. Manuprāt, tikpat labi viņi varēja sūkstīties arī par to, ka organizācija ir vainīga pie viņu muguras sāpēm, atrīta un kuņģa čūlas, kas ir saasinājusies tieši šajā svētdienā – saturs viņiem nešķita īpaši svarīgs.

Tomēr ar to viņu dalība sēdē nebeidzās – kad ar savu attīstības plānu klajā nāca organizācijas viceprezindets, ledus laikmetu pārdzīvojušie krabji sāka skaļi un noraidoši pārmest, ka šis jaunais cilvēks pa mākoņiem vien lidinās un piedāvā grābt ja ne gluži pēc putnu sūdiem, tad nu pēc tukša gaisa pavisam noteikti. Un te nelīdzēja ne šīs personas oficiālais statuss, ne viņa līdz šim paveiktie darbi organizācijas labā – izcēlās neliels bardaks un bezsaturīgas viedokļu vētras. Šāda attieksme mani nedaudz uzkurināja – man bija jārunā nākamajam.

Īsi pirms runas, nolēmu mainīt savu runas stratēģiju un ar savu valodu, stāju un acu kontaktu koncentrēties uz tiem cilvēkiem, kas tomēr varētu būt ieinteresēti manos piedāvājumos, tādejādi iegūstot vismaz pāris atbalstītājus. Runas laikā sapratu, ka mana koncentrēšanās uz dinozauriem būtu šāviens pa tukšo – viņi jau bija atraduši kopīgu diskusiju objektu un, jūtami netraucēti, nelikās īpaši ieinteresēti arī manā uzrunā. Tomēr nobeidzot savu prezentāciju atklāju, ka ne visi šīs organizācijas dalībnieki ir kūtri stagnāti, kas neko nevēlas dzirdēt un redzēt – daļa biedru bija ieinteresēti un manos piedāvājumos saskatīja vismaz potenciālu cerību stariņu organizācijas attīstībā. Veiksmīgi precizēju pāris neskaidrības, atbildēju uz dažiem saturīgiem jautājumiem, un pateicos par sniegto iespēju. Miers.

Vai es tikšu pie šī kārotā amata, un kādi būs mani pienākumi, pagaidām vēl ir pāragri spriest, taču to, ka strādāt šādā kolektīvā varētu būt ļoti sarežģīti, es nešaubos. Nenoliedzami, nav ideālu organizāciju, tomēr gribētos, lai vismaz kolektīvi tajā varētu justies ērti un atbalstīts.  Acīmredzot katrai cilvēka iespējai pretī ir jādod kāds upuris, taču jautājums ir  – vai mēs uz to esam gatavi? Vai es tam esmu gatavs?

Tā nu es esmu aizvadījis savu svētdienu un vienu no lielākajām iespējām ielauzties atpakaļ darba tirgū – nedaudz vīlies, bet vēl joprojām cerību pilns.

Filed under: Darba vide Tagged: | darba pārrunas,organizācijas kulltūra