CV-Online Latvia blogs

Otrais stāsts. Arī iz pašas pieredzes. Savu CV nosūtīju uz mārketinga vadītāja vakanci, pēc sludinājuma spriežot, pienākumi man pa spēkam, prasībām atbilstu, pēc pašas domām, labāko desmitniekā vajadzētu tikt. Pēc kāda laika arī atskan zvans ar uzaicinājumu uz pārrunām ar personāla daļas vadītāju.

Intervijas sākums – klasika, kur strādāji, ko darīji u.tml. Stāstu, cik vien labi varu, vadoties pēc sludinājuma, stāstu par saviem lielākajiem projektiem, oriģinālākajām idejām, pārvarētajiem šķēršļiem…. Pienākumu – varoņdarbu daļa ar visiem papildus jautājumiem sanāk diezgan gara, pašai jau liekas, ka esmu sevi parādījusi kā radošu, darba spējīgu, amata cienīgu kandidātu… līdz brīdim, kad seko šī amata pienākumu apraksts. „Nu, jā, mēs no sākuma bijām plānojuši, ka mums vajadzīgs, cilvēks, kurš izstrādā mārketinga stratēģijas … blā, blā…., bet tagad izdomājām, ka mums vajadzīgs cilvēks, kas atbild par tādām lietām kā savlaicīga vizītkaršu atjaunošana, veidlapu ar mūsu logo izgatavošana, varbūt kāda reklāmas stenda nopirkšana. Mums vajag cilvēku, kas kaut ko saprot no šādiem vienkāršiem darbiem.” Es vēl mēģinu stulbi attaisnoties, ka, protams, man jau arī ir pieredze šādās lietās, savu karjeru esmu sākusi no nulles, no elementāriem projektiem „atnes – padod”…. Punktu maniem centieniem pielika frāze, kura īsumā skanēja šādi: „Tam cilvēkam, kuru mēs pieņemsim vajadzēs realizēt visas direktora mārketinga idejas, visos viņa uzņēmumos… piecos”. Pēc intervijas beigām, projām gāju ar pilnīgu pārliecību, ka tālāk jau netikšu (tā arī notika), bet arī ar atvieglotu nopūtu, jo visa vēlme strādāt šajā uzņēmumā bija pazudusi. Kādēļ? Pirmkārt un galvenokārt, uzmanīgu darīja tas fakts, ka konkursa laikā tika krasi mainīti pienākumi. Intuīcija čukstēja, ka, ļoti iespējams, arī darba iegūšanas gadījumā tie mainīsies līdz ar mēness fāzēm. Otrkārt – man ir pieredze „realizēt visas direktora idejas, visos viņa uzņēmumos” un tā nav no tām pieredzēm, kuru vēlētos izbaudīt atkārtoti.

Trešais stāsts… stāstu krājums „uzņēmuma tēls”. Visu stāstu morāle – labi darbinieki uz uzņēmumiem, kuros neciena darbiniekus, sadarbības partnerus un visam pa virsu piedāvā arī nekvalitatīvu produktu/pakalpojumu, strādāt neiet. Lūk, divi spilgtākie piemēri iz draugu piedzīvojumiem – pārdzīvojumiem.

1. Kāds bērnības draugs, kurš līdz šim radošo jomu pārstāvējis un grūto laiku iespaidā bez iztikas līdzekļiem palicis, vajadzības spiests, pagājušajā pavasarī sāka strādāt par tirdzniecības pārstāvi. Tā kā darbs tajā mirklī bija izmisīgi vajadzīgs, par uzņēmuma slavu neinteresējās, gāja ar domu „gan jau kaut kā”. Alga minimālā plus procenti no pārdotā apjoma. Tā kā cilvēks tāds, ka arī gaisu maisiņā spēj pārdot, turklāt nākošajā reizē pircējs vēl divus maisiņus prasīs, tad iztikas līdzekļi it kā nodrošināti. Ar pirmo nedēļu gan parādījās papildus pienākumi, pārdošanas plāni un maršruti mainījās līdz ar jaunas nedēļas atnākšanu. Vēlāk, algas dienās, vienmēr arī tika atrasti iemesli, lai savus simts latiņus neizmaksātu un vēl, un vēl. Neskatoties uz mazajām iespējām atrast darbu, pusgada laikā darbinieki nomainījušies reizes trīs, turklāt, brīvprātīgi. Mans draugs noturējās pusgadu, mēģināja visādi runāt, visādi risināt problēmas, visas sarunas beigušās ar – „Nepatīk, ej prom, mums strādāt gribētāji rindā stāv.” Pēc pusgada arī aizgāja. Pagājis pusgads un viņam no šī uzņēmuma zvanījuši trīs reizes, aicina nākt atpakaļ. Lieki piebilst, ka ne viņš, ne kāds no viņa paziņu paziņām pat netuvojas šim SIA. Laikam jau citu ex darbinieku paziņu paziņas tāpat, jo kaut arī „strādāt gribētāji rindā stāv”, cik zinu, pēdējā laikā šis uzņēmums darbiniekus „ar uguni” atrast nevar.

2. Kāds cits draugs gada beigās saņēma zvanu ar uzaicinājumu uz darba pārrunām. CV uzņēmumam viņš nebija sūtījis, tas pats kādā no CV datu bāzēm viņu bija atradis un, tā kā zvans atskanēja vakarpusē, tad nekādu informāciju no paziņām nav izdevies ievākt, tik pašam tā kā pa miglu atmiņā nācis, ka kaut kad tālā pagātnē bijusi kāda darīšana un, ka atmiņas nav īpaši labas, bet kas īsti un par ko īsti atmiņā nav atausis. Aizgājis. Darba intervijas klasika, nonākuši līdz sarunas beigām, kur naudas jautājumi tiek apspriesti. Draugs labs speciālists būdams, ar mieru i zemāku amatu ieņemt, i zemāku algu saņemt, bet tā kā speciālists labs un iekārojams, zemāk par 550 „uz rokas” nu nekā. Izdzirdot šādu summu, intervētāji pasmējušies un atbildējuši, ka viņiem rinda stāv, kuri gatavi par minimālo strādāt. Tas draugu tā aizvainojis, ka atbildējis, lai tad ņem kādu no tās rindas un izbeidzis sarunu. Interesantākais sekojis pēc pāris dienām – zvans no šī uzņēmuma, lai nākot strādāt, viņi gatavi trīskāršot piesolīto algu. Aizvainojums vēl turējies, pat trīskāršotā alga to nav mazinājusi, atteicis. Vēl pēc pāris dienām, atkal zvans, lai nāk strādāt, piemetīs vēl simtiņu. Sācis domāt, aizvainojums jau vēl ir, bet pieaugošā alga tomēr sāk vilināt, darbs arī nu ļoti vajadzīgs. Sācis apzināt draugus, lai pastāsta ko zina par šo SIA. Nav atskanējusi neviena pozitīva atsauksme, bijušie/ esošie darbinieki – negatīvi, sadarbības partneri – negatīvi, klienti – negatīvi. Šīs atsauksmes arī pielikušas punktu pārdomām. Vēl atskanējuši divi zvani, kārdināts ar citiem papildus bonusiem, piedāvāts iepazīties ar darbiniekiem…. tomēr negatīvās atsauksmes bija stiprākas par kārdinājumu.

Lūk, dārgie darba devēji, daži iemesli, kādēļ dažreiz nākas teikt, ka Latvijā nav labu, strādāt gribošu darbinieku. Ir, ir labi, strādāt griboši, godīgi, saticīgi un visādi citādi lieliski darbinieki, bet parasti šie cilvēki meklē tādus pat darba devējus. Tāpat kā darba intervijās jūs vērtējat mūs, tāpat mēs vērtējam jūs, tāpat kā jūs ievācat atsauksmes par mums, mēs – par jums. Nezinu kā citiem, bet manu draugu un paziņu lokā tie labie, gudrie, spējīgie labāk jostu savilks vēl ciešāk, nevis ies strādāt pie darba devēja, par kuru ir sliktas atsauksmes.

Filed under: Darba meklēšana Tagged: | atteikšanās no darba