CV-Online Latvia blogs

Rokoties pa simtiem darba sludinājumu, man saistošo organizāciju mājas lapām, un intensīvi cerot laicīgi tikt pie laimīgajām vakancēm, neviļus nācās aizdomāties – kāpēc tas viss nevarētu būt nedaudz vienkāršāk, ātrāk un, galvenais, – efektīvāk? …jo galu galā, neesmu jau arī es nekāds plānā galdiņa urbējs – vismaz gribētos tā domāt. Varbūt savos meklējumos esmu pārāk koncentrējies uz neīstajām aktivitātēm un neīstajiem cilvēkiem? Tamdēļ nolēmu papētīt veiksmīgākos jeb laimīgākos darbā iekārtošanās gadījumus Latvijā – varbūt no tā visa var kaut ko pamācīties.

P.S. lai nerastos nekādu domstarpību un neveiklu pārpratumu ar personālijām, savā topā apkopoju tikai publiskas personas.

Mana veiksminieku topa pieticīgākajā vietā ierindojies nu jau bijušais Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas saimniecības direktors Aivars Lisenko, kurš savu laimīgo lozi noķēra mistiskā veidā noorganizējot sava CV nokļūšanu uz Veselības ministrijas valsts sekretāra Armanda Ploriņa galda. Lai gan CV uzrašanās no tukša gaisa vispiemērotākajā brīdi nedaudz atsit Ziemassvētku brīnumu, manuprāt, Lisenko kungs nav pelnījis vairāk par pieticīgo piekto vietu. Pirmkārt jau, šo brīnumu pamatīgi sabojā tā bēdīgās sekas – nu nevēlētos es sešus mēnešus pēc uzturēšanās siltā, jaukā vietiņā nomainīt to pret krietni pieticīgākiem apartamentiem. Otrkārt, ja paskatāmies šī zeļļa iepriekšējo darba pieredzi, tad pārņem neliels apjukums – vai tas vispār ir kāpums vai kritums pa karjeras kāpnēm? Un visbeidzot – politika – pārāk skaļi, publiski, dārgi un neatbilstoši mūsdienu tautas izpratnei par veiksmīgu karjeru.

No sportiskā viedokļa vissāpīgāko vietu – ceturto – esmu atvēlējis Gintam Gaiķēnam, kurš savu publisko karjeru sācis kā telšu pilsētiņas dibinātājs, pavisam īsā laika sprīdī no populārākā bezdarbnieka statusa spēja „izsist” sev nepieciešamo. Domāju, ka tikai retais būs palaidis garām viņa mēģinājumu pacelties pie Rīgas vicemēra logiem un prasīt vismaz vienu no pirms vēlēšanām solītajām darbavietām.

Tomēr līdz iekļūšanai veiksminieku trijniekā Gaiķēnam acīmredzot pietrūka nedaudz veiksmes un maģiskāka acu kontakta sev saorganizētajā darba intervijā – darbs ostā nav salīdzināms nedz ar valdes priekšsēdētāja amatu A/S „Pasažieru vilciens”, ko agrāk Šlesera kungs varēja izkārtot saviem cilvēkiem, nedz ar kādu baltās apkaklītes amatu Rīgas domē, bet tomēr – lielisks vienkāršā cilvēka uzvaras gājiens. Visu cieņu Gaiķēnam par atjautību, atraktivitāti un vienkāršumu. Ceru, ka Gaiķēna kungs neapvainosies par pieticīgo novērtējumu, un patiešām ir apmierināts ar iespēju strādāt šajos grūtajos laikos. Turklāt, kā pats Gaiķēns vienā no intervijām atzina: “Bez pazīšanās tagad pie darba jau netiksi”, tā, ka – kas zina, kā draudzība ar Šlesera darbā iekārtošanas biroju varētu izvērsties nākotnē.

Vietu uz pjedestāla zemākā pakāpiena šoreiz sev nodrošinājis vēl viens Šlesera kunga trenētais audzēknis – Kaspars Upenieks, kas plašākai publikai ir pazīstams kā Aināra Šlesera šofera dēls. Iepriekš pastrādājis par kārtībnieku Pašvaldības policijā un referentu Valsts probācijas dienestā, Upenieks pratās nebūt pieticīgs un droši iekarot augstākas virsotnes – vietu A/S „Pasažieru vilciens” valdē. Grūti spriest, kas šajā mirklī Upeniekam ir devis tādu drosmi un spēku uzņemties amatu – izglītība un pieredze, vai varbūt labi realizēts psiholoģiskais treniņš  Šlesera vadībā, taču skaidrs ir viens – izaugsme ir fascinējoša un būtu vēl apbrīnojamāka, ja Upenieka kunga izturība būtu nedaudz ilgstošāka.  Tāpat panākumu spožumu nedaudz nomelno tikai teorētiski iespējamās aizdomas uz blaknēm – blats, naudas atmazgāšana…

Valdis Zatlers… Ja vien manā atmiņā ar šo personu nesaistītos iestāde, kurā uzturas lopi un kura prasa milzīgu mēšanas procesu, viņa karjeras kāpums noteikti tiktu novērtēts ar augstāko līmeni, bet diemžēl – šoreiz tikai otrā vieta. Laikam jau jāsaka, ka teju jebkuras personas nokļūšana valsts prezidenta amatā ir vienkārši fantastisks kāpums pa karjeras kāpnēm, taču baltā halāta un stetofonendoskopa nomaiņa pret diplomātisku uzvalku un valsts zīmogu Zatlera izpildījumā ir īpaši ievērojama. Pirmkārt, tāpēc, ka līdz tam ar politiku šai personai bija ļoti maz sakara un prasa izteikti krasu pārprofilēšanos. Otrkārt, viņam ir izdevies sagādāt krietni mazāk vilšanos nekā no viņa tika gaidīts. Un treškārt – neizskatās, ka viņam būtu problēmas ar savtīgām interesēm, politisko neitralitāti un sekojoši – neizskatās, ka kāds vēlētos atbrīvoties no viņa ātrāk par tam nozīmēto termiņu.

Visbeidzot – uzvarētājs! Ja sava topa pirmo vietu neesmu atvēlējis valsts prezidentam, tad dabīgi rodas jautājums – vai man vispār ir kāds labāks un veiksmīgāks laimīgās vakances iegūšanas piemērs? Patiesībā nav… Jo esmu nonācis pie secinājuma, ka tam nemaz nebūtu jābūt tik vienkārši, ātri un efektīvi, kā gribētos. Tāpēc es vēlētos pirmo vietu atstāt cilvēkam, kurš savu karjeru ir sācis no nulles un veiksmīgi to realizējis ar saviem spēkiem – neatkarīgi no tā, kādā nozarē viņš strādā un kas ir viņa draugi. Es vēlētos šo vietu atstāt jauniešiem, kuri ar savu iniciatīvu un jaunatnes maksimālismu ir spējuši realizēt pārgalvīgus biznesa projektus; cilvēkiem, kuri ar savām zināšanām un pacietīgu darbu ir sasnieguši to līmeni, kas viņiem ļauj sevi dēvēt par profesionāļiem. Cilvēkiem, kas, septiņus gadus strādājuši par celtniekiem vai astronautiem, ir spējuši veiksmīgi pārprofilēties un ieņemt amatus, kas šobrīd ir noderīgi tepat Latvijā. Sev, tev un ikvienam no mums…

Filed under: Darba meklēšana,Interesanti un smieklīgi