CV-Online Latvia blogs

Nesen aizdomājos par to, kādēļ gan gaidāmās darba intervijas rada tādu stresu un bailes. Protams, ka darba intervija nosaka to, vai kāroto, vēlamo, nepieciešamo darbu izdosies iegūt, vai darba meklējumi būs jāturpina, tomēr… pie visa jau ar laiku it kā vajadzētu pierast un, savus desmit gadus atrodoties darba tirgū, tagad darba intervijai nevajadzētu radīt tādu „trīcekli” it kā tā būtu pirmā. Nebūt nevaru sevi uzskatīt par pieredzes bagātu šajā jomā. Līdz lielkreņķa uznācienam uz darba intervijām esmu pabijusi ne gluži uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas reizes, bet tuvu tam. Abu roku pirksti pilnībā netiktu izmantoti. Lai kā arī būtu, uzskatu sevi par pietiekoši pieaugušu, lai līdzšinējā pieredze jau sāktu dot kādu drošības sajūtu. Bet, ja tā, kādēļ tad uz katru darba interviju es eju kā uz kaut ko biedējošu, svešu un nezināmu?

Nedaudz pasēžot un padomājot, nākas vien secināt, ka mana līdzšinējā pieredze par ļoti vērtīgu gan nav uzskatāma, jo, lai kā arī negribētos, pāris gadu laikā darba intervijas ir ļoooti mainījušās. Tā, piemēram, darba interviju „kārtas”. Lai kā arī centos, neizdevās atcerēties nevienu gadījumu, kad būtu nācies piedalīties konkursā ar vairākām atlases kārtām. Jāsaka gan, ka neesmu nekad kandidējusi uz, teiksim, amatu prezidenta kancelejā, bet domāju, ka manā CV ir atrodamas arī pieklājīgas un iekārojamas darba vietas un amati. Apdomājot radu un draugu karjeras ceļus, atmiņā izdevās atsaukt vien pāris piemērus, kad, lai iegūtu noskatīto darbu, uz darba pārrunām bijis jādodas vairākkārt, precīzāk – divreiz. Šādu praksi piekopa bankas, ārzemju uzņēmumi un ļoooti iekārojami pašmāju SIA. Runājot, teiksim, par pēdējo gadu, izdodas atcerēties vien vienu gadījumu (ne no savas, bet draugu pieredzes), kad bijusi tikai viena atlases kārta. Trīs atlases kārtas (neskaitot CV atlasi) ir absolūta norma. It kā jau darba devējus var saprast, gribētāju ļoti daudz, tai skaitā profesionāļu. Vienu reizi vien kandidātus satiekot, īsti skaidrs nekļūs, kurš tad būtu tas labākais, arī gadījumos, ja ir vēlme pārbaudīt kādas profesionālās zināšanas un iemaņas. Normāli, ja pirmajā atlases kārtā notiek tāda kā iepazīšanās saruna, otrajā – tiek doti kādi konkrēti uzdevumi, problēmsituācijas, kuras teorētiski jārisina vai notiek pārrunas ar uzņēmuma vadību, kura bāzējas citā valstī. „Pa lielo” viss it kā ok, ja vien „trīs atlases kārtu” mode neaizietu līdz absurdam, jo dažreiz tā vien šķiet, ka daļai uzņēmumu pat īsti nav skaidrs, ko runāt, ko prasīt un ko vērtēt trīs „kārtu” garumā. Tā, piemēram, pirmajā atlases kārtā atbildi uz personāla vadītāja „klasiskajiem” darba interviju jautājumiem, otrajā – uz tiem pašiem, tikai klausītāja lomā ir direktors, trešajā – tas pats, tikai no tiešā vadītāja mutes. Tādās reizēs tā vien šķiet, ka atlases process tā „izstiepts”, jo „visi tā dara” vai arī savā starpā nav varējuši vienoties par laiku, kad visi trīs var vienlaikus kopā sanākt un uz pretendentiem paskatīties. Pagājušajā nedēļā satikts draugs stāstīja, ka viņš tagad startē konkursā, kur pēc CV atlases notikušajās pārrunās ar personāla atlases speciālistu, esot atlasīti četri labākie un vēl gaidāmas… trīs atlases kārtas. Viņš esot gatavs atkārtot savu dzīves stāstu, izpildīt kādu uzdevumu, kas saistīts ar potenciālo darbu, bet, ko īsti varētu darīt vēl trīs atlases kārtās, ja ņem vērā, ka palikuši tikai četri pretendenti, neesot skaidrs.

Nākošā lieta, kas ir būtiski mainījusies – atbildes saņemšana pēc notikušās darba intervijas. Laikam jau mani dzīve lutinājusi, vai arī pati tik jauka un laba, ka līdz šim (runājot par posmu pirms dižproblēmas) atbildi pēc darba intervijas esmu saņēmusi uzreiz pēc darba intervijas beigām, attiecīgās dienas laikā vai, sliktākajā gadījumā, nākošajā dienā. Draugi, kuri startējuši „garajos”, divu kārtu konkursos, atbildi pēc darba intervijas saņēma dažu dienu laikā, katrā ziņā, mēnesis bija pietiekoši ilgs laiks, lai saņemtu uzaicinājumu uz darba interviju, izietu, tiem laikiem, „garo” atlases konkursu, saņemtu atbildi un stātos darbā. 2010. gadā aizmirstiet par šādiem „kosmiskiem” ātrumiem! Personīgi man zināmais visīsākais ceļš līdz darba iegūšanai (uzaicinājums uz darba interviju – atbilde – darba līguma noslēgšana) ir divas nedēļas, šajā gadījumā gan lielu lomu nospēlēja „pazīšanās”, jo darbinieki tika meklēti „caur draugiem”. Otro vietu ieņem konkurss ar divām atlases kārtām un iegūtu darbu pēc triju nedēļu saspringuma. Noteikti jau ir pietiekoši daudz gadījumu, kad no pirmās darba intervijas līdz darba iegūšanai paiet vien mēnesis, bet vairākumā gadījumu laikam jau jārēķinās ar mēnešiem diviem, jo starp atlases kārtām vien paiet nedēļa – divas – trīs un, tā kā atlases kārtas ir vairākas, rēķiniet paši. Turklāt absolūta norma ir, ja jums sola sniegt atbildi, piemēram, nedēļas laikā, bet šī nedēļa lēnām pārtop par divām… trim… Es ieteiktu pārrunu laikā painteresēties par to, cik ātri jāstājas darbā, kas noticis ar iepriekšējo darbinieku un cik pozīcija, uz kuru jūs kandidējat, ir svarīga uzņēmumam. Jo darbinieks akūtāk un steidzamāk vajadzīgs, jo lielāka iespēja, ka konkurss ātrāk beigsies, bet, ja amats, uz kuru jūs kandidējat, tiek veidots un līdz šim šāda štata vieta nav bijusi, visticamāk, ka konkurss ievilksies divu un pat trīs mēnešu garumā. Man zināmais rekords ir septiņas nedēļas. Tik ilgā laikā kādam manam draugam solīja sniegt atbildi par pirmās atlases kārtas rezultātiem. Atbildi viņš nav sagaidījis, jo pagājis tikai nedaudz vairāk par mēnesi, bet, pēc triju nedēļu gaidīšanas, pieņēma kādu mazāk kārdinošu darba piedāvājumu, drošs paliek nedrošs.

Kas vēl mainījies pēdējo gadu laikā – nākošajā nedēļā.

Filed under: Darba meklēšana Tagged: | darba intervija