Aivis Brodiņš
Evita Tauriņa
CV-Online exBlogeri
Bezdarbnieki exBlogeri
Manuprāt, viena no pēdējām modes tendencēm darba intervijās ir dažādu psiholoģijas testu uzdošana. Nevarētu teikt, ka katrā otrajā darba intervijā ir iespēja kaut ko tādu aizpildīt, bet, paklausoties citu darba meklētāju pieredzē, nākas vien secināt, ka šādas „pārbaudes” formas sastopamas arvien biežāk. Ja godīgi jāsaka, jēgu šādām pārbaudes formām es kaut kā galīgi nesaskatu, ja vien iegūtos rezultātus nekomentē psiholoģijas maģistrs, vēlams ar praksi. Pieņemsim, ka ar testa palīdzību kādā no darba intervijām tiek noteikts jūsu temperamenta tips. Šāda veida testus ir diezgan viegli sameklēt, ir pieejami ļoti vienkārši, īsi testi ar vienkāršām testu atslēgām (kā atšifrējami iegūtie rezultāti), bet problēma sākas tajā, ka jāinterpretē iegūtie rezultāti, jāizdara secinājumi. Piemēram, testa rezultāti parāda to, ka es esmu holēriķis. Ko tālāk? Jābūt diezgan spēcīgām zināšanās cilvēku tipoloģijā, lai izdarītu kādus secinājumus, saprastu kādas labās un sliktās rakstura īpašības piemīt holēriķiem un neaprobežoties ar „dusmīgs psihs”. Otra lieta – nav „tīru” holēriķu vai melanholiķu, visi cilvēki ir „jaukta tipa” – kaut kas no viena, kaut kas no otra. Ko, piemēram, mani nepazīstot, var secināt no fakta, ka es, pieņemsim, esmu „holēriķis ar izteiktām sangviniķa iezīmēm”. Interesanti, kā gan tā „pretējā puse” noteikts, kas manī no holēriķa, kas – no sangviniķa? Ka tik nesanāk tā, ka tālāk par „visu laiku aizkaitināts un visu laiku ķiķina” netiek.
Man nav ne mazāko pretenziju vai aizspriedumu, ja, izvērtējot kandidātu, tiek uzdoti kādi teorētiski uzdevumi, kas saistīti ar amatu, uz kuru kandidāts pretendē, ja tiek uzdoti kādi uzdevumi, kuros pārbauda loģisko domāšanu, spēju saprast galveno domu tekstā / runā u.tml., tas viss ir normāli. Psiholoģijas testi, lai kādā formā tie arī būtu – kuros kaut kas jāzīmē, vai jāiedomājas sevi kādā pasaku tēlā…. nē, tas nav domāts darba intervijām. Ja tā padomā, arī, ja šos testus vada profesionālis, diez vai tik ļoti rakāties kandidāta dvēselē būtu īsti korekti, manuprāt, tas ir pārāk personīgi. Par ģimenes stāvokli, reliģisko piederību un līdzīgus jautājumus taču nedrīkst uzdot.
Ak, jā, gandrīz vai aizmirsu pašu galveno „modes tendenci” – darba intervijai vairs nav jānotiek klātienē. Nav nekas neparasts, ka pirmā atlases kārta notiek ar telefona starpniecību. Visbiežāk šādu praksi izmanto personāla atlases uzņēmumi, bet ne tikai. Arī potenciālais darba devējs var piezvanīt un veikt pārrunas pa telefonu, lai saprastu aicināt jūs uz tikšanos vai nē. Varbūt izklausās kaut kā nepieklājīgi, neprofesionāli un sazina vēl kā, bet, teikšu godīgi, man šī ideja patīk, tiešām patīk. Nav jābrauc uz interviju, jādomā ko vilkt mugurā, lieki jāstreso gatavojieties. Atskan telefona zvans, piecpadsmit minūšu saruna un otra puse zina vai tava darba pieredze un prasības atbilst viņu prasībām, tu – uzzini, vai šis darba devējs un viņa piedāvājums tevi vispār interesē.
Ja jūs esat tikko uzsākuši darba meklētāja karjeru, un pēdējie darba meklējumi notikuši pāris gadus atpakaļ, lūk, vēl dažas lietas, kas šajā jomā mainījušās:
- Aizmirstiet sen uzrakstīto īso CV, kurā redzama vien iegūtā izglītība, darba pieredze un vēl šādi tādi sīkumi. Šobrīd par CV tiek uzskatīts izvērstais CV, „vecais – labais” vairs nav derīgs.
- Pagājis laiks, kad motivācijas vēstules tika prasītas tikai tādēļ, ka tā darba sludinājums izskatās „smukāks”, tagad motivācijas vēstules tiek lasītas un vērtētas.
- Pieteikšanās termiņš – mēnesis, atlase – nedēļa – pagātne. Visticamāk, ka pieteikšanās konkursam būs 1-2 nedēļas (pēdējā laikā gan šis laiks atkal palielinās), atlase – mēnesis.
- Ziņa, ka jūs īsti neesat tas, ko uzņēmums meklē – laikam jau nekas nav mainījies. Ja pēc CV nosūtīšanas jūs saņemat zvanu ar uzaicinājumu uz darba interviju – apsveicu, ja ne – tas uzskatāms par atteikumu, reti kurš uzņēmums atsūta atteikuma vēstuli. Tomēr, ja darba intervija ir notikusi, bet nav bijusi veiksmīga, pastāv diezgan liela iespēja, ka sava nākotne nebūs jāzīlē, atteikuma vēstule tiks atsūtīta.
Filed under: Darba meklēšana Tagged: | darba intervija
Gribētu gan piebilst – viena no jaunākajām tendencēm ir it kā “pirmās kārta uzvarētājiem” turpināt dalību konkursā izpildot reālu darba uzdevumu. Tādu – ne pa jokam. Piemēram, kādas kompānijas darbības / mājas lapas analīze un tālākās attīstības stratēģijas izstrādes priekšlikumi, Cita veida analītiski uzdevumi, kuru kvalitatīva izpilde prasa pāris dienas. Ne reti sava darba, neapmaksāta, protams, rezultātus nākas vērot kompānijas tālākajā darbībā, nesaņemot ne darba piedāvājumu, ne atalgojumu.
Gribētu zināt, cik šāda bezmaksas ideju izmantošana ir likumīga.
Runājot par CV, es gan esmu ievērojis, ka ne vienmēr der izvērstie varianti ar sīku un precīzu pieredzes izklāstu. Dažkārt, lai nokļūtu līdz 2.kārtai, vajag rakstīt pēc iespējas skopāk, jo pretējā gadījumā tavu kandidatūru uzreiz atmet kā “overqualified”, – kam “mūsu piedāvātajā amatā nebūs interesanti…”, savukārt uzrakstot mazāk, jau intervijā tu pats vari domāt ko stāstīt un ko nē, lai potenciālo darba devēju priekšlaicīgi nenobaidītu un savu līdzšinējo pieredzi piemērotu konkrētai pozīcijai.
Man arī bija intervija pa telefonu, pie tam diezgan prestižā uzņēmumā, bet pirmais jautājums ko man pajautāja (laikam cilvēks otrā galā nepareizi noformulēja), – Kāpēc Jūs gribat strādāt?- Un nevis kāpēc strādāt pie viņiem, viņu uzņēmumā, vai ko man nozīmē darbs u.t.t, bet tieši tā. šim zvanam nebiju gatavojusies un mana pirmā reakcija bija milzu smieklu lēkme, kas savukārt nošokēja jautātāju. Piedāvaju izlaist šo jautājumu un tālāk viss bija super. Taču nemiers mani dīdīja un intervijas nobeigumā palūdzu vai mēs nevarētu agriezties pie pirmā jautājuma, pie tam lūdzu lai man pastāsta ko parasti cilvēki saka, kad viņiem ko tādu paprasa un kādu atbildi viņa gaidīja no manis.Te nu intervētēja pati samulsa. Tāpēc prasīju, vai tiešām man bija jāatbild ar tik banāliem vārdiem, ka es gribu strādāt, lai man būtu par ko ēst nopirkt, vai citēt kādu senaizmirstu Ļeņina lozungu….Beigās abas pasmējāmies, un ko lai saka, tiku uzaicināta uz otro darba intervijas (?) kārtu….
Par to, ka motivācijas vēstules kāds lasa man gan ir radies citāds priekšstats. Ir gadījies nokļūt intervijās, ko intervētāji pat CV nav izlasījuši, kur nu vēl motivācijas vēstuli. Un tad nabaga darba meklētājs sēž un domā, kāpēc viņam tiek uzdoti tik neadekvāti jautājumi?