CV-Online Latvia blogs

Tā vien šķiet, ka 2010. gads ienesis ja ne pozitīvas, tad vismaz cerīgas vēsmas darba meklētāju armijai – te parādās ziņas, ka darba devēji sāk plānot jaunu darbinieku pieņemšanu un ar „veco” atlaišanu ir piebremzējuši, te, ka bezdarbnieku skaits, ja ne gluži sarūk, tad vismaz to pieaugums apstājies. Tomēr, lai kā arī negribētos, darba meklētāju Latvijā ir tik daudz, ka katrai ģimenei pietiek pa vienam, dažai – pa diviem.

Esmu „izbaudījusi” abus scenārijus. Kādu laiku es ģimenē biju vienīgā, kuru ķērusi darba zaudēšanas epidēmija, bet, tiklīdz biju kaut cik pielāgojusies jaunajai dzīvei, samierinājusies ar šo faktu, manā, divu cilvēku ģimenē, pievienojās otrs darba meklētājs. Kā bija? Traki. Mirklī, kad uzzināju par dzīvesbiedra atlaišanas faktu, pāris dienas gan bija sajūta, ka kāds ļaunais spēks no kāju apakšas izrāvis tepiķīti, turklāt, ne vien esmu pamanījusies no visas sirds piezemēties uz cietas zemes, bet vēl paspējusi atsisties pret betona sienu. Nenormālu paniku vien radīja doma, ka pagaidām vienīgie ģimenes ienākumi būs viens bezdarbnieka pabalsts, kurš pat pirmos mēnešus nesasniedz līdz šim saņemtās algas apmērus. Bijām jau pamanījušies diezgan labi izdzīvot ar vienu darba algu, bet izdevumus samazināt vēl vairāk, tas likās kā kaut kāda neiespējamā misija. Neņemot vērā naudas rūpes, šoka stāvokli palīdzēja uzturēt sapratne par to, kā apmēram jūtās dzīvesbiedrs. Ja es savam bezdarbnieka statusam biju kaut nedaudz sagatavojusies, tad viņš, līdz atlaišanas brīdim, bija strādājis darbu, kurš patīk, kurš padodas, pats un viņa darbs bija novērtēts no darba devēja puses, šajā uzņēmumā strādājis gandrīz no pirmajām tā darbības dienām un pēkšņi – milzīga štatu samazināšana.

Pāri paniskajām bailēm par potenciālo dzīvošanu zem tilta palīdzēja tikt pāris matemātiski vienādojumi. Kārtīgi iepazināmies ar savu kontu stāvokli, pieskaitījām klāt vēl iespējamos ienākumus, iegūto summu sadalījām ar to summu, kura nepieciešama mēnesī, lai samaksātu dzīvokļa īri, komunālos maksājumus, iegādātos pārtiku, parūpētos par automašīnas uzturēšanu. Izrādījās, ka esam viegli tikuši cauri, sūdzēties būtu jau nepieklājīgi, nauda pietika tīri pieklājīgam laikam. Laikā, kad darbu atrast nav tas vieglākais uzdevums, mēnešu skaits, kurus varējām izdzīvot ar saviem iekrājumiem – ienākumiem, bija pietiekošs, lai to laikā vismaz viens no mums atrastu algotu darbu. Protams, ka panika par finansiālo stabilitāti / nestabilitāti ik pa laikam apciemoja, bet to ļoti labi pieklusināja atkārtoti veikti, jau iepriekš minētie, aprēķini.

Visgrūtāk gāja ar psiholoģiski – sadzīvisko pusi. Pirmkārt, jau minētie pārdzīvojumi par to, ka otram cilvēkam jāiet cauri šādam pārdzīvojumam un absolūta nespēja kaut kā palīdzēt vai atvieglot triecienu. Otrkārt – saprātīgi domājošs bezdarbnieks ar stāžu aptuveni zina ar kādiem „dēmoniem” dabūs pacīnīties „jauniesauktais” – sākotnējais prieks par iegūto atpūtu, depresīvais nosakņojums „kāds es neveiksminieks, cik es nederīgs, cik es nespēcīgs”, kā aizpildīt ikdienu, vilšanās pārliecībā „es jau nu gan ātri darbu atradīšu”. Un ziniet, ja pats esi tik tikko kā uzveicis visus šos dēmonus, samierinājies un pat iejuties jaunajā dzīvē, bet uz šīm „pagaidu kājām” turies diezgan grīļīgi, ja ir jābūt klāt tam kā otrs iziet šo cīņu….. tas ir baigi grūti, jo gan pašam jānoturas sasniegtajā līmenī, gan, kā jau „vecākajam bezdarbniekam”, jūti pienākumu palīdzēt otram ātrāk tikt ar visu galā. Bet tas nebūt nav viegli.

Turpinājums nākamajā nedēļā…

Filed under: Darba meklēšana Tagged: | bezdarbnieks