CV-Online Latvia blogs

Ja mājās jāsēž vienam, nav nemaz tik grūti atrast darbus sevis nodarbināšanai – iepirkt pārtiku, uzkopt māju, gatavot ēst…. esot divatā, šajos darbos tērētais laiks samazinās uz pusi, tātad – atkal rodas brīvs laiks, kas ar kaut ko jāaizpilda. Ja godīgi jāsaka, man jau liekas, ka sievietēm to brīvo dienu aizpildīt vieglāk, piemēram, es sāku no rītiem vingrot, devos garās pastaigās ar suni, cītīgi pievērsos skaistumkopšanas procedūrām u.tml. Bet ko darīt vīrietim? Labi, vingrošana der, aizstās ar sporta zāli vai ar rīta / vakara skrējienu. Garas pastaigas ar sunīti? – Kā tad! Es ticu, ka ir vīrieši, kas to darītu un neredzu šajā faktā neko sliktu vai nosodāmu, bet šajā gadījumā to varēja izsvītrot no variantiem. Skaistumkopšanas procedūras…. njāā, nevaru pat iedomāties, ka mans dzīvesdraugs sēdētu, raustītu sev uzacis, lakotu nagus, gatavotu sev sejas maskas. Un tā nonākam līdz manai / mūsu situācijai – iedomājieties vīrieti labākajos spēka gados, kurš ir ļoti aktīvs un komunikabls, kurš algotu darbu strādājis no 16 gadu vecuma un brīvajā mirklī vēl pamācījies un kurš tagad spiests sēdēt mājās, kuram, izņemot darba meklēšanu, īsti nav ko darīt (ūdens krāni jau ar katru dienu nesāk pilēt). Galu galā situācija tāda, ka vienam slikti, otram slikti un vēl jāiemācās sadzīvot atmosfērā, kura tā vien provocē uz strīdiem. Detalizētos piemēros iz dzīves gan atļaušos neizplūst, vien varu teikt, ka no sākuma bija tā kā bija, bet, ja izslēdz savu ego, pacenšas iejusties otra ādā un vēl iemācas noskaitīt ne vien līdz desmit, bet līdz divdesmit, tad jau var pat ļoti labi sadzīvot.

Ak, jā, ja kāds domā, ka tīri labi būtu beidzot padzīvot divatā bez skriešanas uz darbu, bez telefona zvaniem par darbu, tā – divi vien, man šis sapnis būs jāsabojā – tas ir jauki atvaļinājuma laikā, nevis situācijā, kad par nākotni nav nekādas skaidrības, jācīnās katram ar savu un kopīgo stresu. Arī dzīvošana dien dienā blakus ātri vien kļūst apgrūtinoša un kaitinoša. Ir tik daudz sīkumu, kuriem jāatrod kompromisi vai par kuriem jāpiekāpjas, piemēram, man patīk celties strauji un ar skaļu mūziku, manam dzīvesbiedram – mierīgi, ar pieklusinātu radio un lēnu masu mediju izšķirstīšanu. Visus šos gadus tas ir bijis iespējams, jo viņš uz darbu gāja ātrāk, es – vēlāk, bet tagad – grozies kā gribi, pēc abu gaumes celties nav iespējams (dzīvojam nevis lielā mājā, bet mazā dzīvoklī), vienam garastāvoklis tiek sabojāts. Protams, šai situācijai, ja vien vēlas, var atrast kompromisu. Mēs atkal sākām celties katrs savā laikā, kad mans dzīvesbiedrs ir stundu izbaudījis mieru un klusumu, ar troksni ceļos es. Pamanījāmies arī visu laiku nebūt viens otram blakus, kad viņš sēdēja pie datora, nogrimis darba meklējumos, es aiz citām durvīm centos uzlabot savu angļu valodu, kad man vajadzēja apkopot domas vienatnē, tīrot māju, viņš devās garajās pastaigās ar suni u.tml.

Lūk, tāda īsumā izskatās dzīve, kad zem vien jumta mitinās divi darba meklētāji. Bet, ziniet ko es tagad varu teikt, tie bija grūtākie mēneši mūsu kopīgajā dzīvē, bet…. tas bija vislabākais pārbaudījums un arī vislabākais treniņš. Ziniet, kad kopā esi izgājis cauri šādai krīzes situācijai un nevis sabojājis attiecības, bet pat pamanījies tās uzlabot, tāds sīkums ir minimālie ienākumi, grūtības darba meklēšanā, kritiens augšup ejošajās karjerās, jo pretī esi saņēmis sajūtu, ka nākotne var piespēlēt „da jebkādas” grūtības, kopā izdosies, jo mēs (jūs) esat viena sasodīti laba komanda, kura arī klintīm cauri izgrauzīsies. Un kurš vēl netic tam, ka viss, kas notiek, notiek uz labu?

Filed under: Darba meklēšana Tagged: | bezdarbnieks