CV-Online Latvia blogs

Šoreiz ne par etiķeti, lietišķumu u.tml. lietām iekš CV vai telefona sarunas laikā (tās pašas, kurā tiekat uzaicināts uz darba interviju), bet gan par to laika posmu no iepriecinošās ziņas saņemšanas līdz darba intervijas beigām.

Apģērbs. Šis punkts man sagādājis vislielākās galvassāpes. Skaidrs, ka uz darba interviju nevajadzētu ierasties kedās, mīļākajās džinsās un ērtākajā T-kreklā, arī „to foršo” vakarkleitu nevajadzētu vilkt. Kā pieaugušam, izglītotam cilvēkam pilnīgi pašsaprotami, ka, dodoties uz darba interviju, vajadzētu turēties pie lietišķā stila, tikai…. cik daudz? Sāksim ar to, ka es esmu samērā radošas profesijas pārstāvis, arī savā dziļākajā sūtībā – būtībā nevarētu sevi nosaukt par …. teiksim moderni „balto apkaklīti”, līdz ar to, ja es iestīvējos vienkāršā, lietišķā kostīmiņā, es kļūstu par samulsušu, saspringtu būtni, kura, ja arī darba intervijā dabūs bonusa punktus par lietišķo izskatu, pilnīgi noteikti dabūs veselu rindu mīnusu par samulsumu un samākslotību. Otrs faktors, kas mani mulsina sausi lietišķajos kostīmos – tā kā arī darbu meklēju samērā radošā žanrā un arī daļa potenciālo darba devēju tādi „nedaudz pasisti”, diez vai viņi mani uztvers, kā labu komandas locekli ar „radošo lidojumu”, ja ieradīšos super klasiskā biznesa kostīmā. Kāds risinājums? Esmu iegādājusies labu, kvalitatīvu žaketi, neparastas, bet lietišķas bikses un savu radošumu izpaužu apavos, aksesuāros un tajā, kas zem žaketes tiek vilkts. Cik tālu katru reizi varu atkāpties no klasiski – lietišķā stila, cenšos saprast, internetā pētot visu par un ap uzņēmumu, tā mēģinot saprast, ko īsti vilkt, lai sava izskata dēļ jau pirmajās sekundēs neradītu komunikācijas barjeru, jo, lai ko arī teiktu lietišķās etiķetes un personāla atlases speciālisti, izteikti lietišķs stils darba interviju var arī izgāzt, ja pretī sēž kedas, džinsas un paņurcīts džemperis.

Ierašanās uz darba interviju. Lietišķā etiķete saka, ka uz tikšanos jāierodas minūtes 10 – 15 ātrāk par nolikto laiku. Etiķete ta etiķete, bet praktisks segums šim punktam arī atrodams – pa tām desmit minūtēm var paspēt atgūt elpu pēc smagā kāpiena pa kāpnēm, sakopot domas un atcerēties, kas šajā reizē stāstāms, uzlikt smaidu…. Ja godīgi, ātrāk par noteiktajām 15 minūtēm gan cenšos neierasties (dziļi personīgu iemeslu dēļ). Savulaik, esot pretējā ierakumu pusē (esot intervētājam nevis intervējamajam), tie cilvēki, kuri ieradās pusstundu ātrāk mani dzina nelielā diskomfortā – it kā es savu laiku esmu saplānojusi līdz noliktajai stundai, bet it kā negribas cilvēkam likt to pusstundu sēdēt un nervozēt, dažreiz tīri reāli viņu „nav kur likt”, jo konferenču telpa vēl aizņemta, bet citās telpās rit darbi, kuri ne visiem rādāmi un klausāmi….. Tas ir tikai mans viedoklis, varbūt nekas traks arī nav, ja ierodaties pusstundu ātrāk. Par pusstundu vēlāk…. nu nē, tur jau viss skaidrs.

Sasveicināšanās. Laikam jau lielākās problēmas šajā rituālā darba meklētājam sagādā nevis sveiciena izvēle – teikt „Labdien!” vai „Sveiki, batareiki!”, bet, kurā mirkli dot roku sveicienam un vai dot, vai tomēr gaidīt, kad to dara „namatēvs”. No savas pieredzes varu teikt, ka neveiklas situācijas neveidojas, sasveicinoties ar personāla atlases speciālistiem un sava dzimuma pārstāvjiem, tie bez vilcināšanās pirmie sniedz roku. Ik pa laikam neveikla pauze iestājas, kad, manā gadījumā, jāsasveicinās ar vīriešiem, jo gados bagātākiem, jo labāk – tad nu ir tā, ka nevar saprast, kuram tad uzņemties iniciatīvu un izšaut plaukstu sveicienam. No savas puses varu ieteikt vienu risinājumu – izpētīt, ko par to saka lietišķās etiķetes grāmatas, tajās ir ļoti labi aprakstīts, kad kurš pirmais dod roku sveicienam. Protams, pastāv iespēja, ka pretim stāvošais nezina, ka viņam pirmajam jāsper šis solis, bet…. ai, lai nezin, vismaz es, intervijas sākumu neveltu pārdomām „vai, cik stulba situācija ar to sasveicināšanos sanāca”, jo zinu, ka es visu izdarīju „pareizi”.
Bet, lai sasveicināšanos izveidotu par tādu nenormāli profesionālu rituālu, no savas pieredzes varu ieteikt pašķirstīt saskarsmes psiholoģijas grāmatas. Tajās var atrast aprakstus gan par to, cik stipri vai vāji plauksta sveiciena laikā jāpaspiež, gan par to, kā īsti jāpasniedz sava plauksta, gan kurā sejas punktā tajā mirklī lūkoties.

Saruna, atvadīšanās. Tīri teorētiski, ieejot telpā, kurā notiks darba intervija, darba meklētājam būtu jāsagaida uzaicinājums apsēsties. Kā sanāk dzīvē? Laikam jau kādu sekundi vajadzētu pagaidīt, bet, principiāli nesēsties, ja neaicina…. dažreiz var sanākt uz jautājumiem stāvus atbildēt un sevi kā meža dīvainīti prezentēt.

Kas attiecas uz pašu sarunu…. nenāk nekas īpašs prātā, ja nu vienīgi tas, ka labu amatu iegūt palīdzēs nevis frāze „Ko?”, bet „Kā, lūdzu?” vai „Atvainojiet, vai Jūs, lūdzu, varētu atkārtot vēlreiz.” Ak, jā, lietišķā etiķete var palīdzēt arī sarunas satura izvēlē – lietišķā saruna netiek runāt par bērniem, suņiem, stulbo kolēģi u.tml., izņēmums varētu būt, ja intervētājs uzdod jautājumus par šīm tēmām.

Kas attiecas uz atvadīšanos – „Paldies par man atvēlēto laiku!”, „Bija ļoti patīkami ar jums tikties/iepazīties.”, „Visu labu!/ Uzredzēšanos!” un rokas spiediens (ja sanāk ).

Kādēļ šāds, dīvains raksts? Par godu kāda personāla atlases speciālista stāstītajam par to, kā kādā konkursā, kurā labs darbs ar ļoti labu algu dabūjams, darbu nedabūja divi pretendenti, kuri pēc visām prasībām atbilda pa visiem 100%. Kā viņiem tas izdevās – viens nebija atbilstoši ģērbies un safrizējies, otrs – aizmirsa, ka pastāv tāds jēdziens kā „manieres”.

Filed under: Darba meklēšana Tagged: | darba interviju etiķete