Iespēju laiks.!? (1. daļa)

Paceļ rokas tie, kuri masu medijos ne reizi nav dzirdējuši/lasījuši frāzi „šis ir iespēju laiks”. Nevienas paceltas rokas? Man šķiet, ka man šī frāze paliks uz mūžiem iekalta smadzenes. Protams, sava taisnība šajā frāzē ir, bet, apnikusi jau arī bija līdz baltajām pelītēm, labi, ka arī masu mediju darboņiem un lielajiem runasvīriem šī frāze sāka bojāt aknas, un tā pēdējā laikā ir kaut kur nozudusi. Nu ja, bet kā jau es tikko rakstīju, savs patiesības grauds tajā visā ir. Vislabāk par dzīvē veicamām pārmaiņām domājas, sēžot mājā un neapgrūtinot sevi ar domām „kā tērēt algu?”. Kad pār mani nāca apgaismības stars par to, ka darbu vairs nav nemaz tik viegli atrast, arī es intensīvi sāku bīdīt, locīt un visādi citādi kustināt savas pelēkās šūniņas, lai atrisinātu rēbusu „kā dzīvot tālāk, ja algotais darbs „paņēmis un uzmetis””. Lūk, būs daži varianti, kuri pa galvu maisījās:

1) Sava biznesa izveidošana (ak, cik oriģināli, bet reāls variants):

a) uzsākt kādu nebūt ražošanu – tējas, ziepes, zīļu kafiju, tamborētas sedziņas un adītas zeķes, konfektes, brošas un siena matrači……. Vispār idejas sāka birt kā no pārpilnības raga, kura pašas smadzenēs dzimusi, kura no citu pieredzes noskatīta. Tātad, jāizdomā tik, ko īsti ražot, lipināt, čibināt un tālāk pārdot, un – uz skaisto tāli. No sākuma šķita ok, bet nopietni ķeroties klāt pārdomām par to „kā būtu, ja būtu”, nonācu pie 90% apskaidrības, ka tas nav man domāts. Jā, kaut ko veidot savam priekam, dāvināšanai, vai, īsāk sakot, ražot ļoti mazos apjomos, man patīk, bet šo rosīšanos padarīt par ikdienas darbu…. mmmm, nē. Varu uzsist uz pleca visiem tiem, kas tā pelna sev maizīti, bet neko nepadarīsi, es neesmu no tiem, kas varētu sēdēt pie konveijera, tas nekas, ka mājās, tas ne kas, ka pats sev boss.

b) Bizness „kupi pradaj”*. It kā jau Latvijā „visa pa pilnam”, pirktspēju par augstu arī nenosauksi, bet, kurš meklē, tas atrod, arī to, kas varētu būt „tirgojamais” un „ejošais” produkts. Domāju, domāju, pāris idejas izdomāju. Neteikšu, ka šī būtu mana sapņu darbības joma, bet, ja salīdzina ar iepriekš minēto, šī, kaut vai nedaudz, bet vairāk būs uz mana dārziņa pusi. Sāku rēķināt un aprēķināt, pat nedaudz tā kā jau iestrādes veidot, bet kaut kā viss bruka un juka, visu laiku gadījās kaut kādi, nu galīgi neparedzami, šķēršļi. Varbūt stulbi, bet, izdomāju, ja jau šī joma man nav sirdij tuva, turklāt, visu laiku ceļā visādi baļķi gāžas, varbūt jāmet šī ideja pie miera. Pametu. Kā vēlāk izrādījās, ka intuīcija, prāts, trešā acs, matu saknes u.tml. lietas nebija kļūdījušās, pēc neilga laika iekrātā, „kupi pradaj” biznesam paredzētā nauda bija nepieciešama ģimenei.

c) Pakalpojumu (vis nu dažādāko) bizness. Jā, šis gan ir mans lauciņš. Par to sāku domāt jau pāris gadus atpakaļ un jau tad nonācu pie secinājuma, ka agri vai vēlu no algota darba lēnām pārvirzīšos uz kaut ko savu. Ja jau saka, ka tagad ir „īstais laiks”, lai beidzot realizētu savus sapņus, tad tik jāķeras klāt. Sāku slīpēt visus, agrāk radušos, ideju iedīgļus. Saslīpēju pilnu grozu. Visas idejas jau uzreiz nerealizēsi, sāku tās kaut kā grupēt. Rezultātu par iepriecinošu nenosauksi, jo, lūk, izveidojās apmērām šādas ideju čupiņas: tādas, kuras pašu īpaši neaizrauj, tātad „garām”, jo es stingri turos pie pārliecības, ka nevajag ķerties klāt tam, kurā neesi labprātīgi gatavs lekt ar galvu pa priekšu un vēl spiegt no sajūsmas; idejas, kuru realizēšanai nepieciešami ievērojams līdzekļu ieguldījums… to man nav; idejas, kuras pašai liek sajūsmā lēkāt, bet, kuras pagaidām, šajā situācija, par rentablām nosaukt nevar. Tātad – atkal nekā. Plus, veicot sirdi plosoši – atklātas sarunas pašai ar sevi, nācās vien atzīt, ka arī „kuplajos gados” taču savu biznesu neuzsāku, jo…. esmu pietiekoši gudra, lai saprastu, ka nemaz tik gudra neesmu. Vēl ir pāris „muskuļu grupas”, kuras līdz sava biznesa uzsākšanai būtu jāpatrenē un šajā gadījumā vislabākā trenažieru zāle tomēr ir – algots darbs.

d) „Širļi – mirļi” bizness jeb „ne pārāk godīgais bizness”. Teiksim tā, savā dzīvē esmu redzējusi vīzijas, kā taisīt biznesu no pat visstulbākās idejas un bez jebkādiem tur biznesa plāniem un, neskatoties uz to visu, bizness turas un pat kādu peļņu nes, jo tas balstīts uz: „kādam nesamaksāt”, „kādam kaut ko iesmērēt”, „maksimāli daudz dzīvoties pa „krēslas zonu””. Teoriju šim biznesa paveidam esmu apguvusi, it kā varētu arī pati ko tādu veidot, bet, atkal „bet”, vai nu ieaudzinātais godīgums, latentais stulbums, biznesmeņa necienīgs bailīgums, bet – šis variants 100% nav domāts man.

Par citām krīzes laika iespējam, par to vai pati kādu iespēju izmantoju vai nē – jau nākošajā nedēļā.

* – pērc – pārdod

2 Atbildes

  1. Baigi labi uzrakst’its.. es ar’i grib’eju pieteikties, BET “nogul’eju” :d Lai veicas ieva :) Lasisu ar interesi!

  2. Ar 100% godīgumu (nu labi 90%) biznesā nav ko darīt. Ar to ir jārēķinās. Paliek izvēle – mainīt savu domāšanu un mācīties šmugulēties (ne vienmēr sliktā nozīmē) vai stāvēt pie ratiem un gaidīt, kad kādam visžēlīgi ievajadzēsies Tavus darba pakalpojumus.
    Man arī piegriezās šis teksts par iespēju laiku. Liela daļa taisnības tur ir, bet man, tāpat kā daudziem citiem, ir grūti tik globāli mainīt savu domāšanu.
    Es arī esmu sarakstījis sev veselu kaudzi ar projektiem (biznesa plāniem), tikai tie var darboties tad, ja ir prognozējami spēles noteikumi valstī. Citādi – lai stāv plauktā un pārklājas ar putekļiem.

Atstāj atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

Gravatar
WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.