• Atpūtu 2 personām 4* SPA viesnīcā TERVISE PARADIIS Pērnavā
• 15 ielūgumus 2 personām uz rokfestivālu “Pīlādzis”

Akcijas periods: 15.07.2010 – 05.08.2010.

Obligātas prasības:
1) CV ir jābūt pabeigtam un publicētam!
2) Jāpievienojas CV-Online sekotāju pulkam Twitter, Facebook vai Draugiem.lv

Sīkāka informācija šeit>>

Es varu pastāstīt par saviem secinājumiem. Runājām trīs stundas. Teorētiski viss ir zināms, skaidrs un vienkāršs. Praktiski – uzvedības mode mainās un idejas, ko darīt citādi, ir drusku kodīgas, bet ļoti vērtīgas. Ieteikumus Ilze izteica saudzīgi, netieši norādot un vēl divreiz atkārtojot, kā pasvītrodama.

Galvenā doma: intervija ir biznesa saruna, vienošanās, kuras mērķis ir abpusēji izdevīgs darījums – ilgtermiņa darba līgums. Abām pusēm ir savs sarakstiņs, ko tā vēlas no otras  un cik ir gatava piekāpties. Svarīgi ir pareizi noskaidrot, ko darba devējs meklē un vai es to varu piedāvāt. Un tad vienošanās par cenu: skaidrs, ka viens vēlas notirgot sevi maksimāli dārgāk, otrs – maksāt mazāk. Visas šīs nianses pārrunājām.

Lielākais murgs man būtu iet uz darbu katru dienu tikai tādēļ, lai reizi mēnesī saņemtu algu. Man ir būtiski, lai darbam būtu jēga, tas ir interesants. Ja tādu atrodu, darba devējs manā personā iegūst darbinieci, kura strādās no sirds un intensīvi, noteikti izdarot vairāk, kā tiek samaksāts. Šķiet, mana stratēģija nedarbojas šai laikā, kad daudzi uzņēmumi ir spiesti domāt par izdzīvošanu. To arī pašlaik mēģinu „sagremot” – ka intervija nav jāuztver emocionāli un darbs nav nekas personisks. Vien precīzi jāizspēlē soli pa solim viss process,  pelēcīgi neizlecot (jo pie lielās darba ņēmēju izvēles, sevi var izgāzt ar vienu teikumu), galvenais, lai sapogājas vēlmju un iespēju zobratiņi.

Laikam veiksmīga intervija ir kā braukšana ar divriteni – jāiemācās noturēt līdzsvaru – starp saspringumu un atslābumu, racionālu attieksmi un uguntiņu acīs. Cerams, ka tāpat kā ar riteni – vienreiz iemācies un derēs visam mūžam

Aizgāju pie CV-Online Ilzes uz konsultāciju. Ar savu pārliecību pūrā. Draudzene vēl smējās – vai Tev tur mācīs likt komatus?

Liekot testus auto vadītāja apliecībai, vienā brīdī iestājas niknums un neizpratne – jo ir indivīda loģika un ir ceļu satiksmes noteikumi. Parasti tas nav viens un tas pats. Līdzīgi ar CV un motivācijas vēstulēm. Pēc manas iekšējās sajūtas, viss ir kārtībā. Pēc noteikumiem – tests nav iziets. Ilze paskaidroja „sietu” ar kuru atlasa ienākošos CV. Man ļoti daudz gribējās protestēt, ko es arī darīju. Taču nav jēgas strīdēties ar sistēmu, ja vien nevēlos turpināt sauļoties.

Sajūta mazliet kā pārvērtību šovā – kad esi ievests telpā ar vairākiem spoguļiem un vari apskatīt sevi no vairākām pusēm. Lai atrastu sev jaunu stilu. Ja es sevi uztveru emocionāli, tad no malas var saskatīt racionālas lietas, ko var pamainīt.

Piemēram. Neesmu krājējcilvēks – neglabāju vecas pastmarkas vai konfekšu bundžiņas. Drēbju skapi revidēju regulāri. Izrādījās, ka mans krāšanas gars ir ieslēpies senā, vērtīgā pieredzē no tā darbiņa un no šitiem kursiem, kuru tā vien gribas iespiest kādā CV stūrītī.

Atgādināju sev senās patiesības: par uzmanīgāku ieklausīšanos darba devēja vajadzībās un konkrētāku savu pieredzes prezentēšanu. Ir lietas, kas man šķiet pašas par sevi saprotamas, tikai es nesaprotu, kādēļ tās neviens neuzmin.

Brīnums nenotika. No konsultācijas pa sarkano paklāju es uzreiz jaunā darba vietā nenonācu. Jūtos mazliet izpurināta un apskatījusi sevi citā gaismā. Redzēs, ko no tā visa pieņemšu, zinu, ka jau tagad jūtos brīvāk, drošāk un ar racionālāku pieeju. Sevi var slīpēt bezgalīgi. Līdz mirdzumam

P.S. Žanra precizējums – šis nav reklāmraksts, bet lietotāja (klienta) pieredzes apraksts.

Konkursa uzvarētāji un apmaksātu prakses vietu ieguvēji:

CV-Online Latvia – Elīna Vīksna (RTU Inženierekonomikas un vadības fakultātes 1.kursa studente)

Maxima Latvija – Agnese Avota (LU Ekonomikas un Vadības fakultātes 3.kursa studente)

Deloitte – Madara Sproģe (Banku Augstskolas 2.kursa studente)

Nordea Banka – Oksana Jefimova (LU Ekonomikas un Vadības fakultātes 2.kursa studente),
Sabīne Elza Kalderauska (RTU  Inženierekonomikas un vadības fakultātes Starptautisko ekonomisko sakaru un muitas institūta 2.kursa studente)

Accenture – Ivans Beznosiks (LU Datorikas fakultātes maģistrantūras students)

airBaltic – Deniss Kozickis (Transporta un Sakaru Institūta 1.kursa students)

Apsveicam uzvarētājus!!!
Paldies arī visiem pārējiem dalībniekiem, kuri aktīvi piedalījās konkursā.
Tiekamies jaunajā prakses vietu konkursā 2011.gada pavasarī!

Esat lasījuši ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 23. pantu? Tas paredz: „Katram cilvēkam ir tiesības uz darbu, uz brīvu darba izvēli, uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem un uz aizsardzību pret bezdarbu.” * * Hm, kā šīs tiesības īstenot, – ar gudrību, veiklību, izturību vai zobiem un nagiem, ir katra paša ziņā. Vēl varu atgādināt, ka mums visiem ir arī tiesības uz attīstību, laimi un citām labām lietām. Jebkuros laika un ekonomiskos apstākļos.

Pasaules ekonomikas īslaicīgā sabrukuma iespaidā radītajā bezdarba vilnī, reti kuru atlaida tādēļ, ka slikti strādāja. Es dzirdēju piemēru, ka neliela uzņēmuma finanšu direktoru atbrīvoja no darba ar pamatojumu, ka viņam bija vislielākā alga. Pēdējās nedēļās man jau sāk likties, ka reizēm darbu atsaka, jo vienkārši nepatīk kā otrs elpo

Visiem ir iepriekšējā darba pieredze. Tā pēkšņi vairs neskaitās? Jo „treknajos gados” bija viegli strādāt?  Tiešām, viss notika pats no sevis? Gribētu satikt tos cilvēkus. Man ir darba pieredze gan uz risku orientētos, gan procesiem orientētos uzņēmumos, savā uzņēmējdarbībā – visur bija liela slodze un lētu, efektīvu risinājumu meklēšana.

Ārpus CV aprakstītā, katrs cilvēks ir ieguvis dzīves pieredzi, reizēm tiekot galā ar situācijām, kas savā sarežģītībā simtkārt pārspēj jebkurus darba pienākumus. Mani reizēm intervijās mulsina jautājumi par tēmu vai spēšu apgūt uzņēmuma specifikai vajadzīgo. Ja padomā, cik daudz jaunu lietu un uzvedības modeļu (pārtikas, higiēnas, apģērba, mobilo, interneta, naudas, attiecību u.c. sfērās) esam apguvuši pēdējo 10-20 gadu laikā!  Ārpus profesionālajām iemaņām katram ir vēl citas prasmes un kāda no tām izcili laba – vienalga, vai tā būtu snovošana vai kūku cepšana.

Mierinājumam par nākotni – ekonomisti prognozē, ka pēc kāda laika katastrofāli trūks darbinieku. Tad varēsim uz šo posmu atskatīties jau ar citu vērtējumu.

*http://www.delfi.lv/news/national/politics/apskats-bezdarbnieki-stradat-negrib-neprot-un-nav-gatavi.d?id=32355287
**http://www.tiesibsargs.lv/lat/cilvektiesibas/socialas__ekonomiskas_un_kulturas_tiesibas/

Arvien biežāk, runājot ar darba meklētājiem dažādos semināros, lekcijās vai tāpat vien aprunājoties par dzīvi, dzirdu raibus stāstus.

Mans ieteikums ir šāds: pasakiet “Paldies!” šim darba devējam, ka viņš jau pašā sākumā Jums parāda ar ko Jums ir darīšana! Jums darba intervijā ir tieši tāda pati iespēja vērtēt darba devēju, kā viņam Jūs. Un to arī vajag darīt! Ja gribat uzzināt knifiņus kā to darīt – atnāciet uz manu semināru vai individuālo konsultāciju! Problēma ir tajā, ka mēs paši ļoti bieži darba meklēšanas procesā aizmirstam uzdot jautājumu – vai man šis darbs/darba devējs/amata pienākumi der/ir piemēroti/patīk (šobrīd es nerunāju par tiem, kuriem ūdens ir jau sasmēlies mutē un vajag jebkādu darbu, vienkārši lai izdzīvotu un nenomirtu badā). Mēs ļoti bieži nemaz neiedziļinamies sevī un nepētam un neanalizējam darba devēju. Iespējams, ja mēs to darītu rūpīgāk, mēs zinātu, ka, sūtot tam vai šitam darba devējam savu CV, nekas vairāk kā aizvainojums, iedragāta pašcieņa un morālās paģiras nebūs!

Bet ja nu esat nokļuvuši draņķīgā intervijā – Jums ir visas tiesības jebkurā brīdī intervijas laikā pateikt STOP, šī intervija ir beigusies, celties kājās un iet mājās. Jums nav jāpacieš pazemojumi, aizvainojumi vai vienkārši draņķīga attieksme. Tas nav zobārsts – ja reiz esi iesēdies krēslā, tad atpakaļ ceļa nav! Šāds darba devējs uzreiz nepārprotami ar savu attieksmi parāda kāda ir atmosfēra darbā, kā pret Jums attieksies, kā cienīs Jūsu (starp citu, likumā noteiktās) tiesības. Jūs jau no paša sākuma zināt spēles noteikumus! Kārtis ir galdā! Šādam darba devējam vajag Jūs, bet Jums nevajag viņu!!!

Un noteikti šādus darba devējus nevajag mācīt uzvesties “smuki”, jo Jums taču nevajag vilku jēra kažokā!

Vilka jēra kažokā profils – Jūs meklējat labāku/vienkārši citu darbu vai darbu, jo Jums to vajag, intervija ir brīnišķīga, Jums tiek apsolītas visādas lietas, Jūs noticat … uzrakstāt atlūgumu savā esošajā darbā …. pirmā diena jaunajā darbā ….pēkšņi izrādās, ka solītā alga ir nevis uz rokas, bet uz papīra; puse oficiāli, puse aploksnē; ar Jums neslēdz līgumu; izrādās, ka solītās straujās attīstības vietā ir bēdu ieleja un bankrota slieksnis vai varbūt pasaka, ka tomēr mums darbinieku nevajag un esošajā darbā atlūgums ir jau galdā un arī cilvēks ir atrasts Jūsu vietā … Un tas kritiens, ticiet man, ir daudz sāpīgāks, nekā vienkārši draņķīga intervija vai klusums vada otrā galā.

Atcerieties, ka izdzīvo tas, kurš pēc kārtējā blieziena spēj piecelties un ar paceltu galvu aiziet tālāk: “Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādams…”

Mēs to mākam, jo esam tā darījuši jau gadsimtiem ilgi!

Ar cerību, ka  izdevās kaut mazliet padarīt Jūsu dienu gaišāku,

Ilze

Uzmini nu! Viens neprecīzs sīkums – lūdzu, nākošais. Garšai asumu piedod kopējais fons – liekas, ka neviens visā valstī nezin ko darīt šai situācijā. Nenoteiktība, apgrozījuma kritums, liela slodze, atlaišanas. Telefona intervijās jūtams, ka cilvēki ir ļoti pārstrādājušies, sarunai ir aizkaitināts tonis, tikušies taču vēl neesam, tā ka personiski tas nevarētu būt. Vai arī kaitina tas, ka vispār atbildu? Mazliet padilusi biznesa videi raksturīgā laipnība.

Racionalizējot – pašreizējos apstākļos intervija nav garantijas talons. Uz katru vakanci piesakās simtiem cilvēku, uz pirmo interviju tiek aicināti vairāki desmiti. Atteikums vienmēr ir nepatīkams – pārāk maz tas un pārāk daudz šitas. Atliek riktīgi izdusmoties – vismaz tajā stundā vai dienā, kad tas saņemts: „Kā tik ātri varēja noteikt, ko es varu izdarīt! Jūs nemaz nepaspējāt ar mani iepazīties! Un man tiek liegta iespēja sevi aizstāvēt un pierādīt!”

Pagaidām mans darbs ir meklēt sev darbu. Un atcerēties, ka viss pāriet – gan sliktie, gan labie laiki.

Ja vēl ir pacietība lasīt, izstāstīšu divus piemērus par pirmo iespaidu.

No savas pieredzes darba devēja pusē atceros interviju ar simpātisku sievieti, kura bija strādājusi par diktori televīzijā (Vācijā). Viņa sevi pasniedza perfekti – smaids, acu kontakts, ķermeņa valoda, apģērbs. Izcils priekšnesums, tiešām bija bauda skatīties. Tikai bez satura – sajūtas, ka viņa tiks galā ar darbu.

Vai otrādi. Savu līdz šim labāko darbu dabūju brīdī, kad neatbildu nekādiem standartiem. Un tā nebija vienkārši „slikto matu diena” Tikko pēc slimnīcas, fiziski sliktā pašsajūtā, dzīvoklī remonts, attiecīgi drēbes kaut kur iepakotas. Atstāt labu pirmo iespaidu bija neiespējamā misija. Tomēr vadība ar mani bija apmierināta un vēlāk es, laimīga un vesela, devos uz darbu no sava skaistā dzīvokļa dziedādama.

Dzīvei ir savdabīga humora izjūta

Saspringt nākas par citu – praktiski galvenais darbs ar zvērīgu pašdisciplīnu jāpieliek, lai nekristu negatīvajā – stress par naudu, dusmas, bailes – labs kokteilītis, kas traucē saskatīt jaunas idejas risinājumiem. No ekonomista skatu punkta esmu zaudējusi visu naudu, ko šajā laikā varēju nopelnīt. Nerealizētās iespējas, nenopirktās lietas, nenotikušie ceļojumi – vienvārdsakot, tēmas, par kurām labāk nedomāt.

Pagrūti ir saglabāt kontaktu ar darba vidi. Biju uz profesionālu Baltijas līmeņa semināru (bezmaksas! ar visu kafijas pauzi un cepumiņiem – kā senos laikos ) par jaunajiem medijiem (stāstīja liels Latvijas uzņēmums un konsultants no Igaunijas) Patīkami uz brīdi atrasties apritē un vienlaikus sajutu attālināšanos. Divas prezentācijas bija par jaunajiem medijiem (ar ko es arī eksperimentēju, piemēram šis blogs ), taču nezināju cik dažādos veidos uzņēmumi tos integrē komunikāciju stratēģijā. Es sekoju līdzi, kas notiek tirgū, bet esmu atradinājusies domāt no uzņēmuma puses. Klausījos Lietuvas pārstāves stāstu par problēmu ar aģentūru vienā no Eiropas valstīm un gribēju jau ieteikt no savas pieredzes kā šo jautājumu risināt, kad atjēdzos, ka neesmu darbā, vienkārši klausos. Seminārs bija lieliskās telpās, labi organizēts un ar kvalitatīvu saturu – tomēr uz to bija atnākuši ļoti maz cilvēku.

Mjā, laikam esmu gatava sākt rosīties. Apnika stāvēt Kustība sākas ar skatienu – vispirms ieraugot kaut ko vilinošu. Pamēģiniet paši – aizvērtām acīm kustēties ir lēni un bailīgi. Visiem novēlu saskatīt jaunas iespējas.

Esmu veiksminiece – biju uz 7 intervijām. Un vēl divas atteicu, jo jau telefona sarunā bija skaidrs, ka nekas nav skaidrs – nedz par darba pienākumiem, nedz samaksu. Esmu pieradusi pie atlases procesa 3-5 kārtās. Tomēr šogad ir savas īpatnības un krīzes piegarša ir krietni jūtama.

Laiks – uz interviju jābūt gatavai ātri, atbilde jāgaida ilgi. Gāju uz interviju sestdienā, kādā citā vietā intervijas pirmā kārta bija pēcpusdienā un otrā kārta nākošās dienas pēcpusdienā, uz kuru jāsagatavo atbildes uz trīs apjomīgiem profesionāliem jautājumiem. Pēc labākās sirdsapziņas uzrakstīju prezentāciju, lai nu viņiem uz veselību tās manas idejas. Bet atbilde jāgaida pēc tam divas vai pat četras nedēļas. Šī gaidīšana mēdz būt ļoti mokoša, gadījumā, ja mani tas darbs ir ieinteresējis. Gribas pārtraukt turpmāko CV sūtīšanu un izdzirdēt savu jā-vārdu. Nākas pilnveidot savu spējas nepieķerties vienai iespējai. Vieglāk, protams, ja atbilde ir tikai pieklājības žests, jo intervijas laikā, pati jūtu un saprotu, ka šī nav mana vieta.

Telpas – nezinu kādēļ, bet tādā funkcionējošā birojā vēl neesmu šai periodā bijusi. Mazliet ir sajūta, ka darba tirgus ir tapšanas vai rekonstrukcijas stadijā. Biju uz interviju birojā, kurš nemaz vēl nav sācis strādāt, ir tikai liela zāle ar tukšiem galdiem. Visinteresantākais laikam bija mēbeļu veikala virtuvītē – tur mani intervēja personāla atlases firmas īpašniece, arī pats darba devējs atradās tādās nomaļās telpās, pie sevis ķiķināju, ka trešā kārta būs stacijas tunelī. Uzņēmuma mērķis ir iekarot pasaules tirgu. Protams, plašajā pasaulē var doties no jebkurām durvīm.

Konsultācijas – bieži vien mani uzaicina uz interviju darbam, kuram īsti neesmu piemērota, lai izmantotu manas zināšanas kā bezmaksas konsultāciju – ko jūs ieteiktu mums darīt.

Man patika telefona intervijas – ietaupa laiku, nav jāģērbjas un jābrauc, jo pirmos jautājumus var taču izrunāt. Neparasta bija videointervija – bija jāierunā sava 3 minūšu vizītkarte – kas esmu, kāpēc gribu šo darbu, kāpēc tieši mani. Ērti un jauki.

Vislieliskākais atklājums – cik daudz var darīt par brīvu. Žurnālus eju lasīt uz bibliotēkas lasītavu, noskatījos dažas bezmaksas filmas kinoteātrī, esmu atradusi vairākas iespējas sportot bez maksas, kā arī apmeklēju lekcijas un kā vieslektore lasīju tās pati, jebko, kas uztur sajūtu, ka dzīve turpinās un ir baudāma arī bez naudas.

Visgrūtākais šai laikā ir saglabāt ticību sev un saviem spēkiem. Ir bijuši rīti, kad pamostoties pirmā sajūta ir „Gribas iet uz darbu”. No bezdarbnieku statusa piedāvājumiem izmantoju tikai psihologa konsultācijas – katram pienākas 5 tādas. Ģimenes un draugu atbalsts ir nenovērtējams. Man sirdi sasildīja kāds labs draugs, kurš uzklausījis manus stāstus, teica man iedvesmojošus vārdus: „Vienkārši Tava īstā tikšanās vēl nav notikusi.” Esmu atvērta piedāvājumiem un turpinu darboties.