CV-Online Latvia blogs » CV

CV jaunā gaismā

Bezdarbnieki exBlogeri — Wed, 14 Jul 2010 09:00:09 +0000

Man ļoti patīk karsts laiks. Un visi tie jociņi par bezdarbniekiem, kurus var atpazīt pēc nosauļošanās pakāpes. Tomēr darba trūkums jūtami traucē atpūtai Pie mana apvāršņa parādījās divi „reāli” varianti: par patstāvīgu un par pagaidu darbu. Saņēmu kaudzi komplimentus no bijušā kolēģa par savām lieliskajām darba spējām, un pat praktiski vienojāmies, ka atkal varētu kopā strādāt. Šī nerealizētā iespēja nebija tik sāpīga, kā otrs atgādinājums, ka gandrīz neskaitās. Kad citā darba vietā piektdien noslēgtā mutiskā vienošanās par pagaidu darba uzsākšanu līdz pirmdienai bija pārvērtusies par atteikumu, apsēdos un paraudāju. Un sāku izvēlēties valsti emigrācijai.

Sapratu, ka esmu sasniegusi lūzuma punktu. Viens man bija pilnīgi skaidrs – es visu zinu J Ja tā patiešām ir, tad nav saprotams, kādēļ esmu šaurajā bezizejā. Man patīk redzēt darba rezultātu. Ja vēlamā rezultāta nav, kaut kas tiek darīts nepareizi. Vai nu eju nepareizā virzienā vai arī virziens der, tikai metodes nepareizas.

Aizgāju pie CV-Online Ilzes uz konsultāciju. Ar savu pārliecību pūrā. Draudzene vēl smējās – vai Tev tur mācīs likt komatus?

Liekot testus auto vadītāja apliecībai, vienā brīdī iestājas niknums un neizpratne – jo ir indivīda loģika un ir ceļu satiksmes noteikumi. Parasti tas nav viens un tas pats. Līdzīgi ar CV un motivācijas vēstulēm. Pēc manas iekšējās sajūtas, viss ir kārtībā. Pēc noteikumiem – tests nav iziets. Ilze paskaidroja „sietu” ar kuru atlasa ienākošos CV. Man ļoti daudz gribējās protestēt, ko es arī darīju. Taču nav jēgas strīdēties ar sistēmu, ja vien nevēlos turpināt sauļoties.

Sajūta mazliet kā pārvērtību šovā – kad esi ievests telpā ar vairākiem spoguļiem un vari apskatīt sevi no vairākām pusēm. Lai atrastu sev jaunu stilu. Ja es sevi uztveru emocionāli, tad no malas var saskatīt racionālas lietas, ko var pamainīt.

Piemēram. Neesmu krājējcilvēks – neglabāju vecas pastmarkas vai konfekšu bundžiņas. Drēbju skapi revidēju regulāri. Izrādījās, ka mans krāšanas gars ir ieslēpies senā, vērtīgā pieredzē no tā darbiņa un no šitiem kursiem, kuru tā vien gribas iespiest kādā CV stūrītī.

Atgādināju sev senās patiesības: par uzmanīgāku ieklausīšanos darba devēja vajadzībās un konkrētāku savu pieredzes prezentēšanu. Ir lietas, kas man šķiet pašas par sevi saprotamas, tikai es nesaprotu, kādēļ tās neviens neuzmin.

Brīnums nenotika. No konsultācijas pa sarkano paklāju es uzreiz jaunā darba vietā nenonācu. Jūtos mazliet izpurināta un apskatījusi sevi citā gaismā. Redzēs, ko no tā visa pieņemšu, zinu, ka jau tagad jūtos brīvāk, drošāk un ar racionālāku pieeju. Sevi var slīpēt bezgalīgi. Līdz mirdzumam

P.S. Žanra precizējums – šis nav reklāmraksts, bet lietotāja (klienta) pieredzes apraksts.

CV nosūtīti, atbilde – klusums

Bezdarbnieki exBlogeri — Fri, 04 Dec 2009 08:16:49 +0000

Agri vai vēlu, sūtot CV, bet pretī saņemot, labākajā gadījumā, pieklājīgu atteikumu, kurā „novērtētas tavas zināšanas, pieredze un prasmes, bet….”, rodas jautājums „ko es daru ne tā?”. Mana nosūtīto CV un uzaicinājumu uz interviju statistika ir aptuveni 1:15. Nekas spīdošs, vai ne? Pirmos piecus CV nosūtīju ar cerībām – nu tik būs, nu tik iešu uz intervijām! Nekā, pat atbildes nesekoja. Gribi vai negribi, jāsāk domāt, kur tad tas āķis. Pirmā ideja (un visnoturīgākā) bija – kaut kas nav kārtībā ar manu CV un motivācijas vēstulēm. Ķēros klāt dziļai šo dokumentu analīzei. Rezultāts – tapa izvērstais CV un motivācijas vēstules tik labas, cik vien radošais prāts ļāva. Rezultāts – nulle. Labu laiku dzīvoju pārliecībā, ka CV un motivācijas vēstuļu lielo noslēpumu man nav izdevies atklāt. Līdz kādā brīdī daži draugi vērsās pie manis pēc palīdzības šo nozīmīgo dokumentu sastādīšanā. Mani attaisnojumi, ka laikam šajā jomā sevi par speciālistu nekādi nevaru saukt, jo uz maniem gara darbiem atbildi praktiski neviens nesniedz, īpaši vērā netika ņemti. Nu ko, mans pienākums brīdināt, lai jau riskē, ja vēlas. Uzminiet kādi rezultāti? 1:15? Dažam pat 1:3! Tātad, laikam jau ar manu CV un motivācijas vēstuļu rakstīšanas prasmi viss kārtībā, protams, pilnveidot var visu, bet skaidrs viens, CV un motivācijas vēstules laikam jau nav tas galvenais „klusuma” iemesls. Kas tad vēl varētu būt?

- Izglītības trūkums – it kā viss kārtībā. Jāsaka gan, ka jau gadus septiņus strādāju reklāmas jomā, bet augstākā izglītība iegūta citā. Bet… līdz šim tas biežāk uztverts kā pluss, nevis mīnuss.

- Sūtu CV pa labi un kreisi, galvenais nosūtīts. Nē! Drīzāk gan otrādi, manuprāt, pat pārāk izvērtēju savu atbilstību izvirzītajām prasībām.

- Slikts darbinieks, vāja pieredze. It kā arī neder. Pirms dižķibeles, lielproblēmas, krīzes un tā tālāk un tā joprojām, viss bija kārtībā. Apmēram tā: nosūtīju CV, aizgāju uz interviju, sāku strādāt. Pēdējie darbi pat paši mani atraduši. Nē, neesmu es labākā no labākajiem, bet ne arī sliktākā no sliktākajiem, tā, manuprāt, stabili pa vidu.

- Valodu vai datoru zināšanu trūkums. Arī it kā neder. Šajā jomā līdz pilnībai kā līdz zvaigznēm, bet nu līdz „māku tikai latviski, datoru – ieslēgt” jau nu arī kā līdz mēnesim.

- Sliktas atsauksmes no bijušajiem darba devējiem, kolēģiem. Hmmm, visiem jau labs nebūsi, ir jau man tāds blusu pulciņš, bet it kā nevienam pāri nav darīts, šķīrušies kā draugi. Neviens vien gadījums bijis, ka pēc tam viens otram klientus piespēlē, uzzvana padomu paprasīt. Šī iemesla ticamība – varbūt procenti desmit.

Ko nu? Kā saka „lai atrisinātu problēmu, jāsaprot tās cēloni”. Skaidrs ir tas, ka vaina manī jau arī ir, bet laikam jau ne tik liela, ka rezultāts 1:15! Smadzenēs pat izmežģījums iemetās, meklējot to galveno cēloni. Līdz kādā naktī, turpinot savas smadzenes mocīt, radās ideja – jāapkopo visi pašas, no radiem, draugiem un paziņām dzirdētie iemesli, kādēļ CV nosūtīšanai seko neko nesološais „klusums”.

Kas no tā visa sanāca, par to jau nākamnedēļ

Britu bezdarbnieks atrod darbu, staigājot pa ielām ar plakātu

Aivis Brodiņš — Fri, 25 Sep 2009 16:14:04 +0000

Kāds izmisis augstskolas absolvents, kas bez panākumiem izmēģinājis tradicionālās darba meklēšanas metodes, ķēries pie visai radikāla paņēmiena — uzkāris sev kaklā plakātu ar uzrakstu «Meklēju darbu» un devies Londonas ielās cerībā, ka viņam atsauksies kāds darba devējs.

Kā atzinis Deivids Rovs, kuram kopš universitātes absolvēšanas iekrājies 20 000 britu mārciņu (15 500 latu) liels parāds, viņš bija izsūtījis tūkstošiem CV un pat piedāvājies strādāt par brīvu, taču tik un tā nav varējis atrast darbu. Pēc derībām ar tēvu 24 gadus vecais vēstures studiju programmas absolvents nolēmis iziet ielās ar kaklā pakārtu plakātu, staigājot gar Flītstrītas juristu birojiem un investīciju bankām. «Grūtākie ir pirmie 20 soļi, kad tu jūties ļoti uzkrītošs, taču pēc tam tu piespied sevi ar to samierināties.»

Galu galā Rova pūles vainagojušās panākumiem — viņš saņēmis darba piedāvājumu kādā personālatlases uzņēmumā. Kā paskaidroja Gevins Volkers no starptautiskā darbā iekārtošanas uzņēmuma «Parkhouse Bell», viņam iepatikās Rova iniciatīva, tāpēc viņš nolēma neatlaidīgo darba meklētāju intervēt. «Man patika tas, ka viņš meklēja netradicionālus risinājumus. Uz mani tas atstāja lielu iespaidu. Šis iespaids kļuva vēl labāks pēc darba intervijas. Viņš ir ļoti «iekārojams» darbinieks, tāpēc viņam piedāvāju strādāt ar mani,» pavēstīja Volkers.

Lielbritānijā laikā no 2007. līdz 2008. gadam darba tirgum pievienojās aptuveni 220 000 augstskolu absolventu, un, kā liecina 100 vadošo kompāniju sniegtā informācija, šogad darba vakanču skaits samazinājies par 28%, salīdzinot ar pagājušo gadu.