Jā. Jā, arī es neesmu sajūsmā par valstiska līmeņa nepieciešamību meklēt iespējas samazināt sociālo budžetu, un neliekuļošu teikdams, ka par tādu „izdevību” nepriecājas arī paši politiķi, kuri jau tāpat šai valstī nevienam īpaši nesimpatizē. Taču man kā jaunam cilvēkam; cilvēkam, kurš cenšas vismaz subjektīvi raudzīties nākotnes perspektīvā un meklēt pēc augstākā vispārējā labuma, ir būtiski, ka valsts nākotni noteicošie lēmumi tiek pieņemti rūpīgi izsvērtā un ekonomiski pamatotā ceļā, nevis politisku solījumu un populisma rezultātā. Respektīvi, riskēju būt nepopulārs un aizstāvēt viedokli, ka sociālā budžeta samazināšana uz pensionāru rēķina ir viens no ekonomiski pamatotākajiem risinājumiem, kāds vien ir iespējams.

Kāpēc? Pieņemsim, ka vidusmēra trīs paaudžu ģimenei (valstij) pērnā vasarā ir nodegusi dzīvojamā ēka un jaunas ēkas būvniecībai ir nepieciešami ievērojami finansiālie līdzekļi. Tā kā ģimenē būtiskākais ienākuma avots ir vecāki (darbspējīgie), varam rēķināt, ka uz viņu pleciem gulstas gan mājas būvniecība (valstiskums, labklājība) kā ieguldot finansu kapitālu, tā fizisko un garīgo spēku, gan bērnu uzturēšana un izskološana (attīstība), gan vecākās paaudzes atbalstīšana (sociālās iemaksas) un visbeidzot – sevis pašu uzturēšana „darba kārtībā” (individuālā labklājība). Sekojoši, matemātika te ir ļoti vienkārša – izmaiņas pensionēto ienākumos skar pamatā tikai pensionētos un un neatstāj jūtamu iespaidu nedz uz mājas celtniecību, nedz jaunatnes izskološanu. Savukārt,  tā kā lielākā atbildība un slodze gulstas tieši uz darbspējīgo pleciem, kas tādejādi nodrošina arī lielāko ieguldījumu ģimenes budžetā un mājas celtniecībā, varam secināt, ka jūtamas finansiāla rakstura izmaiņas šajā sektorā atstās visplašāko iespaidu uz ģimeni kopumā – māju nāksies celt mazāku, vecākajiem tiks veltīts mazāk uzmanības un finansiāla atbalsta, bērniem būs jāsamierinās ar pieticīgiem pārtikas krājumiem un vienkāršāku skolu (labākajā gadījumā), un visbeidzot – pašiem darbspējīgajiem nāksies izjust papildus stresu un psiholoģisko spiedienu meklējot sev ērtāko izeju no problēmas – strādāt papildus darbu, čiept no mežsaimniecības dēļus, nenorēķināties par naglām, iekārtoties uz dzīvi saimniecības ēkā vai vienkārši atmest visam ar roku un laisties lapās…

Tāpēc, vēlreiz lūdzu piedošanu saviem pensionētajiem radiem un visiem pārējiem pensionāriem, taču, ja mēs gribam, lai valsts normāli attīstītos un funkcionētu, lai latvieši paliek savās vietās, nevis bēg uz elfu zemi, ja mēs gribam, lai šis murgs vienreiz par visām reizēm beidzas, tad vienīgais, ko pilnīgi noteikti nedrīkst samazināt ir darbspējīgo iedzīvotāju ienākuma līmenis (tai skaitā neapliekamais minimums, nodokļu atvieglojumi, utt.), pārējais ir pakļaujams šīm – vispārējā labuma – interesēm. Tā māja mums ir jāuzceļ, šā vai tā, citādāk mēs visi nosalsim!

P.S. Neaizmirstiet savus senčus! Esiet jauki!

Esmu sācis kolekcionēt sertifikātus – man ir „sertifikāts” par pamatskolas un vidusskolas absolvēšanu, sertifikāts par augstāko izglītību, noklausītiem komerczinību kursiem triju gadu garumā, par angļu valodas, Photoshop CS3, Illustrators CS3 un vēl pāris jocīgas prasmes un nezināmas vērtības apliecinoši dokumenti. Pēdējo no tiem savai kolekcijai pievienoju pavisam nesen, un, kā rādās perspektīvā, kārtējais ģimenes pieaugums ir gaidāms jau pēc nepilna mēneša. Skatoties uz visiem šiem eksemplāriem, patiešām gribas cerēt, ka katrs no tiem ir devis kādu labumu manā izaugsmē un vismaz teorētiski palielina manu daudzveidību un attīstības perspektīvas visdažādākajās jomās. Tomēr šobrīd tā vien gribas pievienoties dažiem skeptiķiem un ironiski bilst – papīra gabals jau vien ir, nekas vairāk!

Un jāsaka godīgi, savs pamats šādai skepsei ir – pirmkārt, sertifikāts nereti tiek iegūts visai dīvainā veidā un darba devējam nebūt negarantē profesionālu un kompetentu darbinieku. Labākajā gadījumā tas vienkārši apliecina faktu, ka persona ir bijusi gana pacietīga un kārtīga, lai noklausītos kādu kursu līdz galam. Otrkārt, nereti šādus – zināšanas un prasmes apliecinošus – sertifikātus var iegūt pāris nedēļu un pat dienu laikā, kā rezultātā to kvantums ir tik milzīgs, ka jāsāk bažīties par sertifikātu nelabvēlīgo ietekmi uz Latvijas mežu un koksnes apdraudējumu. Nesaprotu, kāda runa var būt par šo sertifikātu lomu konkurētspējas paaugstināšanā, ja tādi ir teju vai katram otrajam konkrētās nozares pārstāvim. Treškārt, lai gan šo kursu un apmācību programmas ir ļoti specifiskas un precīzi atbilstošas to nosaukumam, nereti reālais labums, ko varētu pielietot darba tirgū ir visai nosacīts. Te man gribētos mest akmeni Nodarbinātības Valsts aģentūras (NVA) dārziņā, kuras pienākums ir par valsts budžeta un Eiropas Savienības naudu plānot un organizēt bezdarbnieku apmācību un kvalifikācijas celšanu atbilstoši tirgus pieprasījumam. Diemžēl praksē NVA piedāvātās programmas ir visai īpatnējas un dažkārt netop īsti skaidrs, kam viņas ir paredzētas – izklaide un laika nosišanai jaunu, tirgū pieprasītu speciālistu sagatavošanai.

Kādu laiku atpakaļ man pašam bija iespēja izmantot NVA piedāvātos pakalpojumus un viennozīmīgi varu apgalvot, ka no darba tirgus perspektīvas man tie nav devuši absolūti nekādu labumu. Protams, ir virkne izglītības un pārkvalifikācijas programmu, kas jaunajiem absolventiem un viņu prasmēm spēj atrast noderīgu pielietojumu darba tirgū, tomēr aģentūras sarakstā ir arī tikpat daudz bezjēdzīgu, neefektīvu un muļķīgu „sertificētu” programmu. Kā piemēru varu minēt savu pieredzi attēlu apstrādes un drukas darbu programmas apgūšanā – šī kursa apgūšanai bija paredzētas 60 mācību un praktiskās nodarbības pedagoga klātbūtnē un kursa nobeigumā, atbilstoši NVA prasībām, bija jānokārto kaut kas līdzīgs praktiskajam eksāmenam. Pēc noklausītām 60 stundām, nokārtota eksāmena un svinīgas sertifikāta saņemšanas manu zināšanu pieaugumu šajā lauciņā varētu vērtēt 10% robežās; kompetence – praktiski nekāda. Respektīvi, ar šīm zināšanām un „sertifikātu” darba devēja durvis kā palika cieši aizslēgtas, tā tādas arī palika. Un lieki piebilst, ka šādas  – pirmā līmeņa – zināšanas un praktiskās iemaņas daudzmaz  cienījamās apmācību centros ir iespējams iegūt krietni īsākā laikā un arī taustāmais labums ir jūtamāks. Protams, pretstatā šiem centriem, par studijām NVA man nekas nebija jāmaksā un vēl mēneša beigās saņēmu kaut ko līdzīgu stipendijai, tomēr no nākotnes perspektīvu viedokļa viss palika tāpat kā līdz šim.

Ar šo es nevēlos nozākāt NVA un propagandēt privātos mācību centrus, galu galā personīgi pazīstu pietiekami daudz cilvēkus, kuri ar NVA palīdzību ir spējuši iegūt jaunu kvalifikāciju un darba vietas vai pat uzsākt savu individuālo biznesu, tomēr gribētos no valsts aģentūras sagaidīt krietni efektīvāku un lietderīgāku nodarbinātības perspektīvu plānošanu. Savukārt, potenciālajiem NVA un mācību centru klientiem ieteiktu rūpīgi izsvērt katra piedāvājuma reālo labumu tuvākā un tālākā perspektīvā. Sertifikāts ir un paliek tikai papīra gabals – īstas kolekcijas vērtas ir mūsu reālās zināšanas un prasmes.

Ierodoties uz tikšanos norunātajā vietā un laikā, mani jau gaidīja silta, aromātiska tēja un apsolītie cepumi, kā arī pāris redzētas sejas, kuru starpā bija arī viena visai iznesīga svešiniece. Kā izrādījās piecas minūtes vēlāk, tā bija kādas ārzemju kompānijas oficiālā pārstāve Latvijā. Vēl piecas minūtes vēlāk izrādījās, ka šī kompānija visos savos tirgus segmentos darbojas pēc Milti-level marketing (MLM) principa. Ar šo mārketinga formu man nekādas pieredzes nav bijis, tomēr vēl no studiju laikiem atceros, ka tas ir visai īpatnējs vairāku līmeņu biznesa modelis, kurš veidots uz tiešās pārdošanas un franšīzu pamata. Tāpat lieliski zinu, ka tas nav domāts man. Mana attieksme pret pārdošanu, spējas un vēlmes absolūti neatbilst tādam biznesam, tāpēc jau pēc desmit minūtēm pārliecināju sevi par izgāšanos nu jau kārtējās „darba pārrunās”. Draugs šai putrā jau bija iesaistījies. Zinu arī to, ka visi tīkla mārketinga un tiešās pārdošanas bumi jau sen kā ir visiem apnikuši, ražīgi stereotipizēti un pagalam novazāti, tomēr tā kā biju ieradies, nolēmu izmantot laiku lietderīgi un censties iegūt ko jaunu no šīm darbinieku vervēšanas pārrunām.

Izrādās, ka MLM eksperti un fanāti ir iepraktizējušies šo modeli izmantot, lai pārdotu arī samērā atzītas un ikdienā lietojamas preces. Konkrētajā gadījumā tika piedāvāts pārstāvēt produktus un zīmolus, kurus tikpat labi var nopirkt jebkurā ikdienišķā veikalā. Turklāt, vēl interesantākas un krāsainākas perspektīvas iezīmēja runātājas apgalvojums, ka atšķirībā no citiem MLM tipa biznesiem, šajā ikvienam ir iespēja piedāvāt un izplatīt produkciju arī juridiskajām personām, respektīvi, – mazumtirdzniecības veikaliem, krogiem, viesnīcām un visam citiem, kas vien pagadās ceļā. Cita starpā jāatzīst, ka uzstāšanās bija noslīpēta līdz dimanta spožumam – iznesīgā meiča apstrādāja mani pēc pilnas programmas, un ja es pēc savas dabas nebūtu neaptēsts sliņķis, kurš neko nespēj uztvert nopietni, tad varbūt pat jau šobrīd censtos jums ietirgot kādu no laimīga cilvēka ikdienā tik vitāli nepieciešamajām precēm. Uz mirkli pat sajutos kā uzņēmumam ļoti nepieciešams speciālists. Patīkami, bet diemžēl katram savs liktenis. Arī darba tirgū.

Pēc trīsdesmit piecām minūtēm ieguvu visai vērtīgu informāciju par Ponzi biznesa shēmu un līdzvērtīgām ienesīgām krāpšanas iespējām, kas varētu tikt realizētas uz MLM biznesa domāšanas bāzes. Droši vien apsviedīgākajiem tas jau sen ir zināms. Bet diemžēl atkal – šādi darbiņi pieprasa manam CV neatbilstošas prasības. Joprojām paliku sēžam bez redzama gaismas stara manā (bez)darba frontē.

Visbeidzot, nobeigumā tiku iepazīstināts ar kādu eksperta viedokli, par MLM milzīgo nākotnes perspektīvu un stabilitāti biznesa vidē. Proti - Šajā sistēmā bezdarbs noteikti neiestāsies. Tieši pretēji, produkcijas apjomam ir vajadzīgi arvien jauni un jauni pārdevēji. Ja to visu dara ar prātu un loģiku, turklāt, ja paveicas tikt „augšgalā” (piemēram, sākt darbību kādā „svaigi” ienākušā biznesā), cerības nopelnīt itin labi ir visai reālas. Starp citu, prasmi atstāstīt citātu vārds vārdā nodrošināja nevis mana tipogrāfiskā atmiņa, bet gan fakts, ka pāris dienas vēlāk šī citāta oriģinālversiju uzgāju globālajā tīmeklī. Jocīgi.

Paldies, par tēju un cepumiem.

Vispirms būtu labi noskaidrot, kas par zvēru ir blogs un ko viņš ēd. Šeit labprāt izmantošu internetā atrodamo skaidrojumu – blogi ir periodiskas, secīgas personu domu un tīkla saišu publikācijas internetā. Tajos atspoguļo gan to, kas notiek bloga autora personiskajā vai darba dzīvē, gan internetā, tajā apvienojas dienasgrāmatas un norāžu elementi. Sekojoši blogotājs ir persona, kurš ir šo rakstu autors. Populārākās blogu platformas ir wordpress.com, blogger.com, twitter.com, utt. Tiktāl it kā viss būtu skaidrs un visai vienkārši – paņem klaviatūru un drukā. Un tā tas patiešām ir, līdz brīdim, kad mēs(cilvēce), apzinoties savu intelektuālo spēju un domu materiālo vērtību, nolemjam komercializēt savu gara darbu un nopelnīt par to vismaz kādu grasi skaistākai dzīvei. Problēma ir – kā to izdarīt?!

Lai veiksmīgi blogotu, pirmkārt jau, ir nepieciešamas patiešām labas literārās spējas un rakstītprasme, kā arī pietiekoši interesanta dzīve un pieredze vai vismaz fantāzija un radošs skatījums uz lietām, lai nepārtraukti būtu par ko rakstīt. Otrkārt, ļoti noderīgs būtu čujs jeb izpratne par to, kas ir raksta vērts un kas tāds nav. Treškārt, un droši vien vissvarīgāk, ir apzināties, ka, lai runāšanai/blogošanai būtu jēga ir nepieciešams kāds, kurš ir gatavs klausīties; kāds, kuram tas ir aktuāli un interesanti. Protams, dažam, sevis realizēšanai, pietiek arī ar iespēju vienkārši izkratīt savu sirdi un nav svarīgi, kam tas interesētu un kam nē, tomēr, lai sasniegtu ko vairāk ir nepieciešams arī vairāk strādāt un piedomāt pie tā, kas un kādu iemeslu dēļ tiek darīts.

Visbeidzot, pievēršoties iespējai parastu blogošanu pārvērst par nopietnu un apmaksātu darbu, ir vērts izvēlēties virzienu kādā blogotājs vēlas sevi pozicionēt. Valstīs, kur blogošana ir augsti attīstīta, populārākais un vienkāršākais veids blogu izmantošanai par darba vietu ir līdzīgs žurnālistikai. Respektīvi, profesionāli žurnālisti vai cilvēki, kam labi padodas rakstīt, ir nomainījuši tradicionālos medijus pret tīmekļa medijiem un, darbojoties līdzvērtīgi žurnālistiem, pelna savu naudu par katru publikāciju. Latvijā šāds modelis(tāpat kā visi pārējie) pagaidām ir visai mazattīstīts, taču ir pāris veiksmīgi piemēri šīs sistēmas funkcionētspējai. Līdzīgi darbojas arī mana darba vieta – www.visspardarbu.lv.

Otrā iespēja ir veidot šauri tematiskus blogus (piemēram, modes, tehnoloģiju blogi), kuros tā īpašnieks par attiecīgu samaksu pēta, iepazīstina, izmēģina dažādu uzņēmumu piedāvātās preces/pakalpojumus. Šādi projekti, ko tradicionālajā presē dēvē par reklāmas rakstiem, pamazām tiek realizēti arī latviešu veidotajos blogos un ir uzskatāmi par visai perspektīviem reklāmas kanāliem komunikācijā ar specifisku auditoriju. Šeit gan jāņem vērā divi faktori – pirmais, blogam un tā auditorijai patiešām jābūt atbilstošam produkta specifikai. Otrais – no mārketinga viedokļa ir skaidrs, ka lai tas atmaksātos auditorijai ir jābūt visai milzīgai, tāpēc nereti šie blogi ir veidoti angļu valodā un nav paredzēti tikai lokālajai auditorijai.

Trešais variants, kas lielā mērā izriet no iepriekšminētā, ir kaut kas līdzīgs klasiskajam biznesa modelim – tiek radīts satura un formas ziņā unikāls blogs, kurš tālāk tiek aktīvi attīstīts un pilnveidots, līdz ir ieguvis pietiekamu atpazīstamību, stabilu auditoriju un augstu pievienoto vērtību, un visbeidzot – tiek veiksmīgi pārdots. Šādus veiksmes stāstus var atrast arī tepat Latvijā. Viens no ievērojamākajiem šāda tipa biznesa darījumiem tika noslēgts starp Māri Daģi (rotorblog.com) un interneta mediju magnātu „WebMediaBrands”, un kā tiek runāts aizkulisēs – šī darījuma summas cipars iet pa priekšu visai daudzām nullītēm.

Ceturtais variants kā pārvērst blogošanu par darbu ir izmantot reklāmas sniegtās iespējas, kas ir balstītas uz AdSense, Affiliate un tamlīdzīgām programmām. Populārākās Latvijā šobrīd ir Google AdSense teksta reklāmas, kas ir visai ērti un viegli integrējamas jebkurā blogā. Tomēr arī šeit ir viens „bet” – peļņa no šo reklāmu izvietošanas savos blogos lielā mērā ir atkarīga no bloga lasītāju piederības kādai definējamai auditorijai, to aktivitātes un attieksmes pret šādām reklāmām un tā, kā šīs reklāmas tiek integrētas blogu saturā. Lieki piebilst, ka latviešu valodā uzturētos blogos šīs peļņas iespējas ir visai niecīgas.

Paralēli šiem variantiem blogošana kā darbs kļūst arvien iespējamāka arī uzņēmumu un organizāciju kontekstā, kur speciāli tiek atlasīts cilvēks/profesionālis, kura tiešie pienākumi ir uzturēt uzņēmuma oficiālo blogu un kontus sociālajos tīklos. Ja šobrīd vairums gadījumos Latvijā šos pienākumus veic uzņēmuma sabiedrisko attiecību speciālists, tā asistents, vai kāds cilvēks no mārketinga nodaļas, tad ārzemēs arvien biežāk tas tiek uzticēts atsevišķi pieaicinātiem cilvēkiem, kuri tiek iekļauti attiecīgās nodaļas sastāvā. Tomēr (kā par brīnumu) arī Latvijā ir minams viens šāds piemērs – pirms kāda laika darba sludinājumos bija atrodama visai dīvaina vakance – IZZI Twitter konta operators – un pēc kāda laika šajā amatā patiešām tika apstiprināts viens cilvēks, kura oficiālais darba pienākums bija mikrobloga uzturēšana.

Neapspriedīšu šādas vakances nozīmīgumu, taču tas viennozīmīgi varētu būt signāls, ka blogošana ar laiku var kļūt par visai nopietnu un reālu darbu. Kas zina, varbūt kādreiz arī ieņems pilntiesīgu vietu profesiju klasifikatorā. Un tā kā mums katram ir savas intereses un sava pieredze, tad arī katram ir iespējas radīt tādu vidi, kura šķistu saistoša simtiem un tūkstošiem līdzīgi domājošo. Veiksmi!

Pēdējās divas nedēļas man ir pagājušas saspringtā steigā, taču vienlaikus radījušas daudz jaunu cerību un turklāt – visai pamatotu cerību – izmainīt savu dzīvi un pēc ilgāka laika pārtraukuma atkal iejusties darbaļaužu ādā. Šo divu nedēļu laikā esmu pabijis uz trim, manuprāt, ne pārāk veiksmīgām darba pārrunām, saņēmis vairākus piedāvājumus praktizēties un apgūt profesionālos knifus visai cienījamos nozares uzņēmumos, un visbeidzot – esmu ticis pie reālas iespējas pierādīt savas spējas prezentējot savu redzējumu ar sporta jomu saistīta projekta attīstībā, kas akcepta gadījumā garantētu man tik ļoti kāroto darba algu un sevis realizācijas iespējas.

Man ļoti gribētos visu šo rosību un cerību pilnās iespējas piedēvēt sev, savam nospraustajam piecu punktu plānam un savam neatlaidīgajam darbam, taču, kritiski apskatot savu darbību, nākas vien atzīt, ka vēl joprojām esmu pārāk slinks, kūtrs un neizdarīgs, turklāt arī man nospraustais piecu punktu plāns praksē nemaz tik labi nerealizējas. Līdz šim neesmu paveicis neko tādu ievērības cienīgu, kas būtu man ļāvis pārsteigt darba devēju un pierādīt savu atbilstību konkrētajam amatam. Jāsaka godīgi – ledus ir sakustējies veiksmīgas apstākļu sakritības dēļ, liktenīgi satiktu cilvēku dēļ, kas manī saskata vairāk apķērības un degsmes, nekā es pats. Vienīgais, kas man liek pakļauties šai kustībai un rosīties, ir mana nespēja atteikt cilvēkiem. Es to gluži vienkārši nespēju un nemāku. Un, paldies Dievam, dažreiz tas ir ļoti noderīgi. Tāpēc šobrīd man atliek tikai ļauties plūsmai un darīt lietas tā, lai attaisnotu sev izrādīto uzticību.

Atgriežoties pie mana piecu punktu plāna, jāsaka, ka šobrīd priekšplānā ir izvirzījušies divi aspekti – kontakti un stažēšanās. Mana aktīvā un iespējams brīžiem pat uzmācīgā iniciatīva, meklējot mājīgas un patīkamas organizācijas, kur lietderīgi pavadīt savu mazvērtīgo dienu, ir novedušas pie piedāvājumu pārbagātības. Pēc maniem aprēķiniem, no katriem 10 uzņēmumiem vidēji 4 ir gatavi izskatīt iespēju pieņemt praktikantu savā komandā un tādejādi ne tikai atvieglojot kāda darbinieka pienākumu slogu, bet arī praktiski izglītojot un sagatavojot praktikantu reālam darbam nozarē. Otra tendence, ko man nācies novērot ir tā, ka nereti uzņēmumi šos praktikantus meklē tīri savtīgiem nolūkiem un cenšas no viņiem izspiest maksimumu, pretī nedodot neko, tāpēc tiem, kas meklē prakses iespējas ir pamats būt bažīgiem un neizvēlēties pirmo piedāvājumu.

Pievēršoties pirmajam, jāsecina, ka čomu būšana kārtējo reizi pierāda savu spēku Latvijas darba tirgū – jo aktīvāki un ietekmīgāki ir tavi čomi, jo lielākas iespējas, ka viņi atradīs pielietojumu arī tev un tavām zināšanām. Varbūt tas izklausās manipulatīvi, verdziski vai kā citādi nicinoši, taču tāda ir realitāte. Protams, amatu dalīšanu cilvēkiem bez piemērotas kvalifikācijas un prasmēm var atļauties tikai Aināra kungs un viņam līdzīgie. Turklāt, ticu, ka savos uzņēmumos šīs personas ar tādu daiļsirdību ir krietni pieticīgākas, nekā gadījumos, kad algu maksā valsts – respektīvi – mēs. Taču tikt pie iespējas pierādīt sevi kā prasmīgu amata pratēju, izmantojot šo čomu būšanu, ir krietni lielāka nekā izsisties uz dažām labām darba pārrunām.

Rezumējot savus pēdējo nedēļu piedzīvojumus darba frontē, jāsecina, ka pārāk lieliem priekiem un atvieglojumam nekāda stabila pamata nav – vēl joprojām esmu bez darba. Un tomēr – atkusnis ir iestājies ne tikai dabā, bet arī manā pārsalušajā profesionālajā dzīvē, un lai gan pagaidām man neviens negarantē oficiālu darba vietu, iegūtās iespējas pierādīt sevi un savas zināšanas rada sasodīti patīkamu noskaņojumu darboties un sagaidīt rītdienas izaicinājumus.

Kā zināms dzīvē nekas nav neiespējams, tāpēc arī jauna darba atrašana var vainagoties panākumiem ātrāk, ja ievērosi dažus svarīgus padomus. Tāpēc esmu apkopojis 10 svarīgākās lietas, kas jāņem vērā, meklējot darbu.

1. Nododies darba meklēšanai kā savam darbam.
Plāno savu laiku tā, lai Tu varētu pavadīt noteiktu stundu skaitu katru dienu darba meklējumiem. Tas varētu būt nomācoši, bet tas ir vienīgais veids, kā Tu ātri vari atrast jaunu darbu.

2. Esi organizēts.
Šobrīd darba meklētāji uzrunā ļoti daudz potenciālos darba devējus un tāpēc bieži pieļauj neuzmanības kļūdas, kas samazina tiem iespējas uzvarēt konkursā uz vakanto darba vietu. Lai tā nenotiktu, izveido mapi, kurā saglabā informāciju par visiem uzņēmumiem un vakancēm, uz kurām esi kandidējis un ar kuriem uzņēmumiem tālāk Tev ir bijušas darba pārrunas, uzņēmuma darbinieku vārdiem un ieņemamajiem amatiem, kuri piedalījušies darba intervijā, saņemtajām atteikumu vēstulēm un citu svarīgu informāciju, kas saistīta ar Tavu darba meklēšanas procesu.

3. Meklē tur, kur ir vakances.
Internets šobrīd ir populārākā vieta, kur meklēt vakances. Latvijā populārākie darba meklēšanas resursi Internetā ir www.cv.lv, www.cvmarket.lv, www.workingday.lv, www.e-darbs.lv, www.ss.lv u.c. mājas lapas. Daudz vakances atradīsi arī Nodarbinātības valsts aģentūras datubāzē Internetā http://cvvp.nva.gov.lv. Darba sludinājumus vari meklēt arī presē – Dienas pielikumā Karjeras Diena, 5 Min, Dienas Biznesā u.c. avīzēs. Tāpat arī, ja Tev ir kāds sapņu uzņēmums, regulāri seko līdzi konkrētā uzņēmuma mājas lapā publicētai informācijai par jaunām vakancēm.

4. Reklamē savu CV.
Tā kā bez Tevis ir vēl tūkstošiem citi darba meklētāji, ir svarīgi uzrunāt darba devēju pirmajam. Pat ja vakance nav izsludināta, viens no veidiem ir nosūtīt savu CV pa tiešo personāla speciālistiem vai vadītājiem (ja pieejama to kontaktinformācija) uz sevis izvēlētiem uzņēmumiem, norādot, ka ar prieku izskatīsiet iespējamās vakances konkrētā jomā viņu uzņēmumā. Vērtīgi ir publicēt savu CV publiski pieejamās datubāzēs Internetā, piemēram, CV-Online datubāzē, kuru caurskata simtiem darba devēju katru dienu, kas meklē darbiniekus arī publiski neizsludinātām vakancēm.

5. Veido savu kontaktu tīklu.
Situācijā, kad bezdarbs un darba meklētāju skaits strauji pieaug, plašs kontaktu tīkls ir labs atbalsts Taviem darba meklējumiem. Daudz darba meklētāju uzzina par vakancēm pirms tās tiek reklamētas plašākai sabiedrībai, tieši no saviem draugiem un paziņām, kādreizējiem klientiem un sadarbības partneriem, domubiedriem no dažādām organizācijām un biedrībām u.c. kontaktiem. Padod ziņu šiem cilvēkiem, ka meklē darbu, un, iespējams, Tu iegūsi vērtīgu informāciju par kādu Tev atbilstošu vakanci. Latvijā aizvien populārāki kļūst arī profesionālie sociālie tīkli, piemēram, LinkedIn, kuru lieto cilvēki visā pasaulē profesionālu kontaktu dibināšanai.

6. Veido profesionālu CV.
Profesionāli uzrakstīts un noformēts CV piesaista darba devēja uzmanību un rada priekšnoteikumus darba intervijai. Daži svarīgākie padomi, rakstot CV:

• Veido savu CV tādu, lai darba devējs varētu viegli uztvert svarīgāko informāciju, un tas nebūtu garāks par 2 lapām.
• Izvēlies pareizo CV formu – ja meklē darbu nozarē, kurā Tev nav iepriekšējas pieredzes, lieto funkcionālo formu; ja meklē darbu tajā pašā nozarē, kurā esi darbojies līdz šim, lieto hronoloģisko formu.
• Nemēģini „izpušķot” savu CV ar nepatiesiem datiem (piemēram, datumu samainīšana, lai darba devējs neredzētu, ka esi bieži mainījis darbu), jo, nākot patiesībai gaismā, Tu samazināsi iespēju uzvarēt konkursā uz vakanto darba vietu.
• Atspoguļo galvenos sasniegumus katram darbam.
• Nav nepieciešams CV rakstīt par visām darba vietām, kurās esi strādājis, jo lielākoties darba devēju interesē pēdējo desmit gadu profesionālā pieredze.
• Tavs CV izskatīsies vēl labāk, ja pielāgosi to katrai vakancei un uzņēmumam individuāli.
• Visbeidzot pārliecinies, vai Tavā CV nav gramatikas un stilistikas kļūdas.

7. Veido motivētu pieteikuma vēstuli.
Pieteikuma vēstule ir Tavs motivācijas atspoguļojums, kurā Tu apraksti savu vēlmi pieteikties uz noteiktu vakanci un izcel tieši tās zināšanas, prasmes un iemaņas, kas piemīt Tev kā potenciālajam darbiniekam, lai varētu strādāt konkrētajā amatā un uzņēmumā. Noteikti atspoguļo papildus informāciju, lai tā nebūtu CV kopija, bet pavisam jauna informācija, kas papildina Tavu CV. Atceries, ka pieteikuma vēstule ir lietišķs dokuments, tāpēc nepieciešams ievērot arī šī dokumenta pamata noformējuma prasības, piemēram, līdzīgi kā rakstot iesniegumu.

8. Sagatavojies darba intervijām.
Ja vēlies atstāt profesionālu iespaidu par sevi darba intervijā, veic nopietnu sagatavošanos. Vispirms izpēti svarīgāko informāciju par pašu uzņēmumu, ar ko tas nodarbojas, kādi ir tā galvenie konkurenti un aktivitātes. Izmanto Google, caur kuru atradīsi paša uzņēmuma mājas lapu un citas mājas lapas, kurās iespējams būs pieejama vēl kāda informācija par konkrēto uzņēmumu. Otra svarīgākā lieta ir sagatavoties iespējamiem jautājumiem. Jautājumi ir daudz un dažādi un ir atkarīgi no amata, uz kuru kandidē. Vienmēr esi gatavs atbildēt uz tādiem jautājumiem kā: „Kāpēc Jūs būtu labākais kandidāts šim amatam? Kādas ir Jūsu stiprās un vājās puses? Kāpēc aizgājāt prom no iepriekšējās darba vietas? utt.”. Atceries, ka arī Tev ir iespēja uzdot Tev interesējošos jautājumus intervijas beigās.

9. Esi reāls par savu vēlamo atalgojumu.
Tā saucamie „treknie gadi” ir aiz muguras, kad darba meklētāji varēja diktēt darba nosacījumus darba devējiem. Tāpēc, veicot pārrunas par vēlamo atalgojumu, esi reāls, jo atalgojuma līmenis līdz ar ekonomikas lejupslīdi arī ir samazinājies. Neapšaubāmi katram cilvēkam jāzina sava vērtība darba tirgū un tajā pašā laikā jābūt atvērtam un elastīgam attiecībā par vēlamo atalgojumu, jo pretējā gadījumā tas var izrādīties klupšanas akmens, lai iegūtu kāroto darbu. Lai uzzinātu pašreizējo atalgojuma līmeni savam un līdzīgiem amatiem,  apmeklē CV-Online algas kalkulatoru.

10. Nosūti „paldies vēstuli”.
Pēc darba pārrunām neaizmirsti nosūtīt „paldies vēstuli” uz e-pastu cilvēkam/-iem, kas Tevi intervēja. Vēstulē pasaki paldies par Tev veltīto laiku darba intervijā uz attiecīgo amatu, izsaki cerību, ka esi apliecinājis sevi kā labu kandidātu un ka gaidīsi ziņas par turpmāko atlases gaitu. Pašreizējos apstākļos, kad uz vienu darba vietu pretendē simtiem kandidātu, šāda vēstule izcels Tavu kandidatūru starp pārējiem un dos Tev lielākas izredzes uz nākamo interviju kārtu. „Paldies vēstuli” vajadzētu nosūtīt ne vēlāk kā 24 stundu laikā pēc intervijas.